Dzemdes kakla vēža diagnostika: izmeklējumu metodes un kritēriji

Dzemdes kakla vēzis ir viena no biežāk sastopamajām sieviešu onkoloģiskajām slimībām, un agrīnās stadijās tas parasti norit bez simptomiem. Tāpēc regulāras profilaktiskās ginekoloģiskās pārbaudes ir īpaši nozīmīgas, lai ļaundabīgas pārmaiņas atklātu savlaicīgi un uzsāktu ārstēšanu.

Pirmie simptomi

Nereti dzemdes kakla vēzi diagnosticē tikai vēlākā slimības posmā, jo sākumā tas attīstās bez izteiktām pazīmēm. Galvenais riska faktors ir cilvēka papilomas vīruss (CPV), kura infekcija bieži norit bez simptomiem. Arī inficēšanās ar šo vīrusu daudzos gadījumos paliek nepamanīta, tādēļ skrīnings kļūst par būtisku profilakses daļu.

Pastāv vairākas pazīmes, kurām ieteicams pievērst uzmanību. Ja novērojat kādu no tām, ir svarīgi vērsties pie ārsta:

• neizskaidrojama asiņošana no dzemdes
• caurspīdīgi vai izmainīti izdalījumi no maksts
• biežāka urinēšanas nepieciešamība
• sāpes iegurņa apvidū, īpaši dzimumakta laikā

Profilaktiskā pārbaude

Dzemdes kakla audu izmaiņas visbiežāk veidojas vairāku gadu laikā, tāpēc tās iespējams konstatēt vēl pirms pārvēršanās vēzī. Galvenie izmeklējumi dzemdes kakla vēža profilaksei ir citoloģiskā uztriepe (PAP tests) un CPV tests. Ja pārbaudē konstatē pārmaiņas, tās var uzraudzīt vai ārstēt, tādējādi mazinot vēža attīstības risku.

Izvēloties skrīninga biežumu, sievietēm vecumā no 25 līdz 65 gadiem parasti iesaka CPV testu veikt reizi 5 gados vai to apvienot ar PAP testu. Ja veic tikai PAP testu, to parasti atkārto reizi 3 gados, savukārt paaugstināta riska gadījumā ārsts var ieteikt pārbaudes veikt biežāk.

Diagnostikas metodes

Ja profilaktiskajos izmeklējumos tiek atklātas izmaiņas, ārsts var nozīmēt papildu diagnostiku:

• kolposkopija – dzemdes kakla apskate ar palielinošu optisku ierīci, kas palīdz precīzāk novērtēt virsmu; procedūras laikā var paņemt biopsijas materiālu
• biopsija – audu parauga paņemšana laboratoriskai izmeklēšanai; to var veikt dažādos veidos, piemēram, paņemot nelielus audu gabaliņus (punch biopsija) vai izņemot lielāku konusveida audu daļu (konizācija vai LEEP procedūra)
• endocervikāla kiretāža (ECC) – audu iegūšana no dzemdes kakla kanāla

Biopsijas atbilde ļauj precīzi noteikt, vai pastāv pirmsvēža pārmaiņas vai vēzis, kā arī to smaguma pakāpi. Izmaiņas klasificē pēc riska līmeņa, sākot ar minimālām šūnu izmaiņām līdz augstas pakāpes displāzijai.

Dzemdes kakla vēža stadijas

Pēc vēža apstiprināšanas ir būtiski izvērtēt, cik tālu slimība ir progresējusi. Stadijas noteikšana ietekmē ārstēšanas izvēli un prognozi. Izšķir četras pamatstadijas:

• I stadija: audzējs atrodas tikai dzemdes kaklā un var būt konstatējams tikai mikroskopiski, bet progresējošākos gadījumos arī ar neapbruņotu aci
• II stadija: audzējs izplatās ārpus dzemdes kakla un skar maksts augšējo daļu, taču vēl nesasniedz iegurņa sienas
• III stadija: vēzis ieaug maksts apakšējā daļā, iegurņa sienās vai ietekmē nieru funkciju
• IV stadija: slimība izplatās uz citiem orgāniem iegurnī vai attālākām ķermeņa vietām, piemēram, plaušām, aknām vai kauliem

Papildus šīm stadijām pastāv detalizētāki apakšdalījumi, kas raksturo audzēja izmēru un izplatības apmēru. Katrai stadijai ir atšķirīgas ārstēšanas pieejas un prognozes izvērtēšanas principi.

Attēldiagnostika

Lai noteiktu, vai slimība ir izplatījusies, var izmantot dažādus attēldiagnostikas izmeklējumus:

• ultrasonogrāfija – dzemdes kakla, urīnpūšļa un citu iegurņa orgānu izvērtēšanai
• rentgenogrāfija – visbiežāk krūškurvja rentgenogramma, lai izvērtētu iespējamu izplatību plaušās vai kaulu struktūrās
• magnētiskās rezonanses izmeklējums (MRT) – precīzākai izplatības noteikšanai iegurnī vai mugurkaula apvidū
• datortomogrāfija (DT) – vēdera dobuma, iegurņa vai citu ķermeņa zonu orgānu vizualizācijai
• pozitronu emisijas tomogrāfija (PET) – aktīvi augošu audzēju perēkļu noteikšanai, kā arī limfmezglu vai citu orgānu bojājuma izvērtēšanai

Izmeklējumu nepieciešamību nosaka vēža stadija un ārsta, kā arī pacienta novērotie simptomi.

Atšķiršana no citām slimībām

Pastāv slimības un stāvokļi, kuru klīniskās pazīmes vai atradnes var līdzināties dzemdes kakla vēzim, tādēļ svarīga ir savlaicīga diferenciāldiagnostika. Šādas diagnozes iespējams apstiprināt vai izslēgt ar papildu izmeklējumiem. Visbiežāk pārklājas ar šādiem stāvokļiem:

• dzemdes gļotādas (endometrija) vēzis
• maksts vēzis
• dzemdes kakla iekaisums (cervicīts)
• maksts iekaisumi
• hroniska iegurņa iekaisuma slimība
• endometrioze
• ārpusdzemdes grūtniecība
• citu onkoloģisku slimību metastāzes dzemdes kaklā

Kas veicina vēža attīstību?

Dzemdes kakla vēzis veidojas, ja šīs zonas veselajās šūnās rodas ģenētiskas izmaiņas jeb mutācijas. Šādas šūnas sāk nekontrolēti vairoties un izveido audzēju. Lielākais riska faktors ir inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV), tomēr nozīme var būt arī iedzimtībai un apkārtējās vides ietekmei.

Asins analīžu nozīme

Dzemdes kakla vēža izvērtēšanā galveno informāciju parasti sniedz PAP tests, CPV tests un biopsijā iegūtā materiāla izmeklēšana. Asins analīzes diagnozes noteikšanai visbiežāk neizmanto, tomēr tās var būt nepieciešamas ārstēšanas gaitā vai lai novērtētu vispārējo veselības stāvokli. Lai gan tiek izstrādāti jauni asinīs nosakāmi marķieri, pašlaik tie pārsvarā tiek izmantoti pētniecībā.

Ārstēšanas iespējas

Agrīnu dzemdes kakla vēzi visbiežāk ārstē ar radikālu histerektomiju, kuras laikā izņem dzemdes kaklu, dzemdi, daļu maksts un tuvumā esošos limfmezglus. Šāda pieeja parasti nodrošina labākos ārstēšanas rezultātus un samazina slimības atkārtošanās iespējamību.

Ja vēzis ir plašāk izplatījies (2B, 3. un 4. stadija), biežāk izmanto staru terapiju, ķīmijterapiju vai bioloģisko (imūnmodulējošo) terapiju. Ārstēšanas taktiku vienmēr nosaka audzēja stadija, pacienta vecums un vispārējais veselības stāvoklis.