ADHD un hiperfokusēšanās: saistība un klīniskā nozīme

Par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumiem (UDHT, ADHD) visbiežāk runā kā par koncentrēšanās grūtībām, tomēr praksē šis stāvoklis nereti izpaužas arī pretēji – kā īpaši intensīva iegrimšana vienā nodarbē, ko dēvē par hiperfokusu. Šajā apskatā skaidrots, kas ir UDHT hiperfokuss, kā tas izpaužas, kādi ieguvumi un kādi riski ar to saistīti, kā arī kā ikdienā mērķtiecīgi iemācīties šo īpatnību regulēt.

Kas ir UDHT un hiperfokuss

UDHT ir neiroattīstības traucējums, ko visbiežāk diagnosticē bērnībā, taču pazīmes var saglabāties vai kļūt pamanāmas jebkurā dzīves posmā. Cilvēkiem ar UDHT bieži raksturīga impulsivitāte, nemiers un viegla uzmanības novēršamība. Vienlaikus, pretēji izplatītajam priekšstatam, šie cilvēki var spēt ļoti spēcīgi koncentrēties uz nodarbēm, kas viņus patiešām interesē vai sagādā gandarījumu.

Kā tiek piedzīvots hiperfokusa brīdis

Hiperfokuss līdzinās stāvoklim, kurā apkārtējais fons it kā izzūd un uzmanība pilnībā sašaurinās līdz vienam uzdevumam. Šādā brīdī cilvēks dziļi iegrimst konkrētajā aktivitātē, var nejust laika ritējumu un nereaģēt uz traucēkļiem, nereti piedzīvojot iekšēja miera vai apmierinājuma sajūtu. Iesaistes intensitāte var būt tik izteikta, ka pārtraukt iesākto ir grūti pat tad, ja jāpieķeras citiem svarīgiem darbiem.

Atšķirības starp bērniem un pieaugušajiem

Hiperfokusa izpausmes zināmā mērā mainās atkarībā no vecuma. Bērni, piemēram, var pilnībā nereaģēt uz vecāku vai skolotāju uzrunu un, aizraujoties ar mīļāko nodarbi, pat aizmirst aiziet uz tualeti. Pieaugušajiem hiperfokusa laikā var gadīties izlaist ēdienreizes, atlikt mājas pienākumus vai pat nepamanīt, ka tiek ignorētas profesionālās saistības.

Hiperfiksācija un tās ietekme

Bieži jēdziena hiperfokuss vietā lieto terminu hiperfiksācija, tomēr tie nav pilnīgi sinonīmi. Hiperfokuss parasti raksturo relatīvi īslaicīgu un realizējamu koncentrēšanos, kas atgādina plūsmas stāvokli. Savukārt hiperfiksācija nozīmē ilgstošu un grūtāk kontrolējamu uzmanības piesaisti vienam objektam vai aktivitātei, ar risku aizmirst citus nepieciešamus pienākumus, ignorēt apkārtni vai arī savas pamatvajadzības.

• Hiperfiksācijas objekts var būt ļoti dažāds: hobiji, datorspēles, piemēram, putnu vērošana, kā arī konkrēta persona attiecību kontekstā.
• Cilvēki ar UDHT hiperfiksācijas tendences parasti pamana biežāk nekā tie, kuriem šādu traucējumu nav.

No kā rodas hiperfokuss

Intensīva iegrimšana uzdevumā var parādīties jebkuram cilvēkam, tomēr UDHT gadījumā šī parādība ir īpaši raksturīga. UDHT gadījumā smadzenēs dabiski var būt zemāks dopamīna līmenis – tas ir bioķīmisks mediators, kas saistīts ar motivāciju, spēju sadalīt uzmanību un apmierinājuma izjūtu. Šī iemesla dēļ cilvēki ar UDHT biežāk ļoti intensīvi koncentrējas uz aktivitātēm, kuras viņiem šķiet īpaši saistošas.

Hiperfokuss var novērot arī citos stāvokļos, piemēram, autiskā spektra gadījumā vai pēc galvas smadzeņu traumām. Vienlaikus jāuzsver, ka izteikta koncentrēšanās pati par sevi nav kritērijs UDHT diagnozes noteikšanai.

Kad hiperfokuss var kļūt par vērtīgu resursu

• Ieinteresētība uzdevumā var paaugstināt darba spējas un rezultativitāti
• Var palīdzēt noturīgi un motivēti virzīties uz izvirzītajiem mērķiem
• Var veicināt informācijas apguvi un tās labāku atcerēšanos
• Var pastiprināt iesaisti radošajā vai pētnieciskajā darbā

Līdz ar to, ja hiperfokusu izdodas mērķtiecīgi regulēt, tas var kļūt par nozīmīgu stipro pusi, īpaši risinot sarežģītus vai ļoti atbildīgus uzdevumus.

Iespējamās grūtības, kas saistītas ar hiperfokusu

Ja koncentrēšanās kļūst pārmērīga, jo īpaši hiperfiksācijas gadījumā, var rasties dažādas grūtības:

• Laika ritējums netiek pamanīts vai tiek zaudēta tā izjūta
• Ir sarežģīti pārslēgt uzmanību uz citu aktivitāti
• Uzmanība pārmērīgi tiek vērsta uz maznozīmīgām detaļām
• Tiek ignorēti apkārtējie notikumi un vide
• Var tikt atstātas novārtā sadzīves, sociālās vai personiskās vajadzības

Katrai personai ar UDHT šīs grūtības var izpausties atšķirīgi, tāpēc nozīmīgi ir pamanīt brīžus, kad uzmanības sašaurināšanās sāk nelabvēlīgi ietekmēt dzīves kvalitāti.

Kā attīstīt paškontroli bērniem ar hiperfokusu

Bērniem var palīdzēt iemācīties pamanīt brīžus, kad uzmanība kļūst pārmērīgi iegrimusi vienā nodarbē, izmantojot dažādas pieejas, piemēram:

• kopīgi izveidot dienas mērķu sarakstu un, ja nepieciešams, to vizuāli iezīmēt pēc prioritātes
• ieviest modinātājus vai atgādinājumu sistēmu, kas palīdz laikus pārtraukt nodarbi un pāriet uz nākamo
• veicināt īsas, regulāras pauzes ilgstošu uzdevumu laikā
• palīdzēt bērnam praktiski pārorientēties uz citu aktivitāti, piemēram, izslēdzot televizoru vai pārtraucot spēli

Paškontroles stratēģijas pieaugušajiem

Lai mazinātu hiperfokusa nevēlamo ietekmi, ikdienā var izmantot šādas prakses:

• cik iespējams, iepriekš paredzēt situācijas, kurās visbiežāk notiek pārmērīga iegrimšana
• izmantot atgādinājumus, piemēram, taimerus, modinātājus vai īpašas lietotnes
• informēt tuviniekus par tendenci hiperfokusēties un lūgt, lai viņi nepieciešamības gadījumā atgādina vai palīdz pamanīt pārlieku iesaisti

Šie vienkāršie instrumenti var palīdzēt neaizmirst par citiem pienākumiem un vajadzībām brīžos, kad uzmanība pilnībā pievērsta iecienītai nodarbei.

Vai hiperfokuss raksturīgs tikai UDHT?

Hiperfokuss var tikt novērots arī citu neiroloģisku vai psihiskās veselības stāvokļu gadījumā, piemēram, autiskā spektra traucējumu kontekstā vai pēc noteiktām psiholoģiskām traumām. Turklāt izteikta koncentrēšanās var parādīties arī cilvēkiem bez saslimšanām, sasniedzot plūsmas stāvokli. Ja šis stāvoklis saistīts ar radošumu vai produktivitāti, tas parasti tiek uztverts pozitīvi, savukārt klīnisku traucējumu gadījumā ļoti izteikta uzmanības sašaurināšanās biežāk tiek vērtēta kā grūtība, kuru ir vērts mērķtiecīgi trenēt vai koriģēt.

Secinājums: kā izmantot hiperfokusu savā labā

UDHT gadījumā izteikta uzmanības noturēšana ne vienmēr ir trūkums. Būtiskākais ir atpazīt situācijas, kad hiperfokuss var ietekmēt citas dzīves jomas, un apgūt tā regulēšanas prasmes. Atbilstoša paškontrole ļauj saglabāt produktivitāti un vienlaikus mazināt nevēlamas sekas, veicinot līdzsvarotāku ikdienas ritmu.