ADHD diagnostiskie kritēriji

Atmiņas, uzmanības un impulsivitātes traucējumi var skart gan bērnus, gan pieaugušos. Nereti cilvēkiem rodas jautājums, kā tiek noteikta uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumu (UDHT, ADHD) diagnoze. Diagnostikā balstās uz skaidri definētiem kritērijiem un strukturētu, detalizētu izvērtēšanas procesu.

Diagnozēšana

UDHT izvērtēšanā parasti tiek veikta padziļināta saruna un pilnvērtīga fiziskā apskate. Būtiski, ka simptomu interpretācija ir atkarīga no vecuma, tādēļ bērniem kritēriju piemērošanā ir atšķirības salīdzinājumā ar pieaugušajiem.

Bērniem un pusaudžiem 4–18 gadu vecumā UDHT var diagnosticēt ģimenes ārsts, bērnu psihiatrs vai psihologs. Pieaugušajiem ieteicams vērsties pie psihiskās veselības aprūpes speciālistiem, piemēram, pie psihiatra vai klīniskā psihologa.

Kādi simptomi ir izteiktāki?

Saskaņā ar jaunākajām vadlīnijām UDHT izpaužas ar bieži novērojamu neuzmanību vai pastiprinātu aktivitāti un impulsivitāti, kas traucē ikdienas funkcionēšanai.

• Bērniem līdz 16 gadu vecumam jābūt konstatējamām vismaz sešām neuzmanības vai hiperaktivitātes un impulsivitātes pazīmēm.
• Vecākiem pusaudžiem un pieaugušajiem pietiek, ja ir vismaz pieci simptomi.

Šīm pazīmēm jāpastāv vismaz sešus mēnešus, tām jāietekmē ikdienas dzīve un tām jābūt neatbilstošām attiecīgajam vecumposmam.

Neuzmanības piemēri:

• Bieži tiek pieļautas paviršas kļūdas vai uzdevumiem netiek veltīta pietiekama uzmanība.
• Ir grūtības ilgstoši noturēt uzmanību uzdevumu veikšanas vai rotaļu laikā.
• Tiešā sarunā cilvēks var radīt iespaidu, ka neklausās.
• Darbi un uzdevumi nereti netiek pabeigti, uzmanība viegli novēršas.
• Ir grūtības saplānot un organizēt darbības un pienākumus.
• Sistēmiski tiek pazaudēti nozīmīgi priekšmeti, piemēram, atslēgas, dokumenti, skolas piederumi.
• Uzmanība ātri tiek novērsta ārēju kairinātāju ietekmē.
• Bieži tiek aizmirsti ikdienas pienākumi.
• Tiek izvairīts no uzdevumiem, kuros nepieciešama ilgstoša garīga piepūle.

Hiperaktivitātes un impulsivitātes pazīmes:

• Regulāra kustēšanās, mīņāšanās vai grozīšanās sēdus stāvoklī.
• Situācijās, kad nepieciešams palikt sēdus, persona pieceļas un pamet vietu.
• Bērnībā nepiemērotās situācijās tiek skriets vai kāpts.
• Ir apgrūtinājums mierīgi spēlēties vai nodarboties ar klusu aktivitāti.
• Izteikta vajadzība nepārtraukti kustēties vai būt darbībā, ko ir grūti kontrolēt.
• Runā daudz un strauji.
• Atbild vēl pirms jautājums ir pabeigts.
• Ir grūtības pacietīgi gaidīt savu kārtu.
• Iejaucas citu sarunās vai spēlēs.

Detalizēts izvērtēšanas process

UDHT diagnostikā bērniem speciālisti parasti sazinās ar vecākiem, izglītības iestādes darbiniekiem vai citiem iesaistītiem profesionāļiem, lai izvērtētu mācību grūtības vai uzvedības problēmas. Papildus tiek izmantotas standartizētas anketas un novērtēšanas skalas, kā arī tiek ievēroti DSM-5 kritēriji.

Tiek veikta arī fiziskā izmeklēšana, un nepieciešamības gadījumā nozīmē asins analīzes vai citus laboratoriskus izmeklējumus, lai izslēgtu iespējamas alternatīvas diagnozes, piemēram, epilepsiju, vairogdziedzera darbības traucējumus, miega traucējumu pazīmes vai saindēšanos ar svinu. Var tikt papildus izvērtēts, vai nav līdzās pastāvošu psihisku traucējumu, tostarp depresijas, trauksmes, autiskā spektra traucējumu, uzvedības vai mācīšanās grūtību.

Pieaugušajiem izvērtēšanā tiek apspriesti gan pašreizējie simptomi, gan pazīmes, kas bijušas vērojamas bērnībā; tiek aizpildītas novērtēšanas anketas, un atsevišķos gadījumos sarunā var tikt iesaistīti tuvinieki vai draugi. Pēc izmeklēšanas tiek analizēts, vai simptomus nevar labāk izskaidrot ar citiem traucējumiem.

Kad diagnozi var apstiprināt?

• Vairāki simptomi ir bijuši novērojami līdz 12 gadu vecumam.
• Pazīmes ir konstatējamas vismaz divās dzīves jomās, piemēram, mājās, darbā, skolā vai sociālajā vidē.
• Simptomi apgrūtina vai ierobežo ikdienas darbības.
• Pazīmes nav izskaidrojamas ar citām medicīniskām vai psihiskām slimībām.

Izmeklējumi un pašnovērtējums

Galvenā diagnostikas pieeja ir klīniska saruna un rūpīga fiziskā izvērtēšana. Lai gan atsevišķās situācijās var tikt izmantotas asins analīzes, galvas smadzeņu attēldiagnostika vai elektroencefalogrāfija, šo izmeklējumu mērķis ir atšķirt citus iespējamos cēloņus, un ar tiem vien UDHT diagnozi noteikt nav iespējams.

Tiešsaistē pieejami pašnovērtējuma testi var palīdzēt saprast, vai būtu lietderīgi vērsties pie speciālista. Vienlaikus jāņem vērā, ka pašdiagnostika nevar aizstāt profesionālu izvērtēšanu.

Kopsavilkums

Ja rodas aizdomas par UDHT gan sev, gan tuviniekam, ieteicams vērsties pie ārsta. Tikai speciālists var izvērtēt simptomus kopumā, veikt nepieciešamo izmeklēšanu un sniegt skaidras rekomendācijas. Lai gan asins analīzes un pašnovērtējuma rīki var papildināt izvērtēšanas procesu, uzticama diagnoze balstās uz detalizētu sarunu un novērtējumu atbilstoši atzītām vadlīnijām. Tas palīdz nodrošināt precīzu iemesla noteikšanu un piemērotākā palīdzības veida izvēli.