Kā reaģēt uz konfabulāciju demences gadījumā

Konfabulācija ir parādība, kurā cilvēks stāsta neprecīzu vai izdomātu informāciju, pats to uztverot kā patiesu. Būtiski apzināties, ka šāda rīcība parasti nav apzināts mēģinājums maldināt vai melot; nereti tā ir vēlme uzturēt kontaktu un veidot saikni ar citiem. Piemēram, ieraugot Eifeļa torņa attēlu, cilvēks ar konfabulāciju var sākt aprakstīt it kā notikušu ceļojumu uz Parīzi, lai gan patiesībā tur nekad nav bijis.

Kaip konfabulācija izpaužas demences un citu slimību gadījumā

Konfabulācija visbiežāk tiek novērota cilvēkiem ar Korsakova sindromu, kas nereti ir saistīts ar alkohola lietošanu un izteiktiem atmiņas traucējumiem. Tomēr tā var parādīties arī Alcheimera slimības un frontotemporālās demences gadījumā.

Papildus dažādām demences formām nepatiesas atmiņas var rasties arī pēc galvas traumas, aneirismas plīsuma, encefalīta, subarahnoidālas asiņošanas, kā arī noteiktu psihisku slimību gadījumā, piemēram, šizofrēnijas gadījumā.

Iemesli: kāpēc veidojas nepatiesas atmiņas

Pastāv vairākas teorijas, kas skaidro konfabulācijas rašanos. Viena no tām paredz, ka informācija var nebūt pietiekami noturīgi iegaumēta, piemēram, ja cilvēks iegaumēšanas brīdī tika novērsts, tādēļ atmiņas saglabājas sadrumstalotas vai neprecīzas.

Cits skaidrojums balstās uz to, ka vispārīgi fakti, ikdienas paradumi vai agrāk dzirdēti stāsti var aizstāt konkrētu notikumu detaļas. Šādā situācijā cilvēka stāstījums vairs neatspoguļo reāli piedzīvoto, bet gan pazīstamus, ierastus priekšstatus.

Alcheimera slimība bieži skar hipokampu, smadzeņu struktūru, kas būtiski iesaistīta atmiņas procesos. Tā rezultātā jauna informācija netiek pienācīgi apstrādāta, bet agrākās atmiņas var sajaukties vai arī izzust. Pētījumi liecina, ka konfabulācija biežāk sastopama demences pacientiem, kuriem ir murgaini priekšstati vai agresīvas reakcijas.

Konfabulācija un melošana: būtiska robeža

Tuvinieki, klausoties nepatiesos stāstos, nereti jūtas vīlušies vai apmānīti. Tomēr ir svarīgi saprast, ka konfabulācija un melošana nav viens un tas pats, jo nepatiesās atmiņas nav apzināta izvēle. Tā nav melošana, bet gan traucējuma sekas, kad cilvēks vairs nespēj droši atšķirt reālus notikumus no izdomātiem.

Šāds skatījums var mazināt neapmierinātību un palīdzēt vieglāk tikt galā ar situācijām ikdienā.

Vai konfabulācija var būt noderīga?

No malas var šķist, ka izdomāti stāstījumi ir tikai vēl viens demences radīts sarežģījums. Tomēr plašākā kontekstā vairāki pētījumi norāda, ka konfabulācija atsevišķos gadījumos var palīdzēt cilvēkiem ar atmiņas traucējumiem pielāgoties un orientēties mainītajā realitātē. Tiek izdalītas trīs konfabulācijas funkcijas:

• Tā var palīdzēt izprast aktuālo situāciju un sasaistīt sevi ar tagadni.
• Tā var uzturēt identitātes izjūtu, jo pat tad, ja reālas atmiņas zūd, cilvēks spēj veidot šķietami loģisku savas dzīves stāstu.
• Tā var atvieglot komunikāciju, dodot iespēju sarunāties ar apkārtējiem un saglabāt sociālos kontaktus.

Kopumā nepatiesas atmiņas var veicināt pašpaļāvību un palīdzēt mazināt sociālās izolācijas risku, stiprinot saikni ar citiem.

Kā vislabāk reaģēt?

Ja cilvēks sāk dalīties ar izdomātiem atmiņu stāstiem, parasti nav lietderīgi strīdēties vai uzstāt uz precīzu faktu labošanu. Biežāk efektīvāk ir pielāgoties un ļaut viņam saglabāt savu realitātes izjūtu, jo tas palīdz uzturēt cieņpilnas attiecības un mierīgāku gaisotni gan pacientam, gan tuviniekiem.

Tiek izmantotas pieejas, kas balstās uz cilvēka uztveres pieņemšanu, nevis mēģinājumiem labot viņa izpratni par pagātnes notikumiem. Tas var mazināt spriedzi un dusmas, ļauj saglabāt tuvību attiecībās un atvieglo ikdienas aprūpi.

Lai gan konfabulācija sākotnēji var mulsināt vai kaitināt, attieksmes maiņa, uztverot to kā dabisku pielāgošanās mehānismu demences gadījumā, var veicināt siltākas attiecības un palīdzēt vieglāk pieņemt ar slimību saistītās pārmaiņas.