Sinusīta diagnostika

Sinusīta diagnostika visbiežāk balstās uz pacienta sūdzībām un ārsta veiktu apskati. Atsevišķās situācijās, ja simptomi neizzūd vai kļūst izteiktāki, var tikt nozīmēti papildu izmeklējumi, piemēram, rentgenogrāfija, datortomogrāfija vai deguna izdalījumu parauga paņemšana laboratoriskai analīzei, lai noteiktu infekcijas izraisītāju.

Simptomi un svarīgas norādes

Lielāko daļu deguna blakusdobumu iekaisumu izraisa vīrusi, kas parasti ir tie paši, kas ierosina saaukstēšanos. Gan bērniem, gan pieaugušajiem saaukstēšanās pazīmes visbiežāk izzūd aptuveni nedēļas laikā. Vīrusu izcelsmes sinusīta gadījumā parasti novēro aizliktu degunu, spiediena sajūtu sejas apvidū un caurspīdīgus izdalījumus, kas var saglabāties līdz 10 dienām, un stāvoklis nereti uzlabojas bez īpašas ārstēšanas.

Īpaša nozīme ir informācijai par to, kad simptomi sākušies un kā tie laika gaitā mainījušies. Ārstam tas ir būtiski, ja iekaisums ieilgst vai arī pēc īslaicīga uzlabojuma simptomi atkal kļūst izteiktāki, jo šādā dinamika var radīt aizdomas par bakteriālu sinusītu.

Bakteriālas infekcijas pazīmes

• Ilgstoši saglabāta vai augsta ķermeņa temperatūra
• Izteiktas sāpes, kas nereti vairāk jūtamas vienā sejas pusē
• Deguna izdalījumi kļūst dzeltenīgi vai zaļgani, īpaši, ja tas novērojams galvenokārt vienā pusē

Šādas pazīmes liecina, ka nevajadzētu kavēties ar vēršanos pie ārsta, jo simptomu saasināšanās vai pastiprināšanās var norādīt uz bakteriālas komplikācijas attīstību. Par nopietnu stāvokli var liecināt arī redzes izmaiņas, apsārtums vai pietūkums ap acīm, stipras galvassāpes vai apziņas traucējumi, un šādā situācijā nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība.

Apskate un riska faktoru izvērtēšana

Sinusītu var diagnosticēt ģimenes ārsts vai pediatrs. Ja deguna blakusdobumu iekaisumi atkārtojas bieži, vairāk nekā četras reizes gadā, ārsts parasti izvērtē iespējamos iemeslus, kas palielina risku, tostarp alerģijas, astmu, imūnsistēmas pavājināšanos vai vides faktorus.

Apskates laikā tiek pārbaudītas deguna ejas, izvērtētas jutīgās vai sāpīgās zonas un novērots, vai nav strutainu izdalījumu. Tiek analizētas arī strukturālas izmaiņas degunā, lai atpazītu deguna starpsienas deformāciju, polipus, audzējus vai asiņošanu.

Papildizmeklējumi

Parasti papildu laboratoriskie izmeklējumi nav nepieciešami, tomēr noteiktos gadījumos var tikt ņemts uztriepes paraugs no deguna gļotām, veikti asins izmeklējumi vai nozīmēti ar alerģiju saistīti testi, īpaši tad, ja sinusīts atkārtojas bieži vai kļūst hronisks.

Attēldiagnostika, piemēram, rentgenogrāfija, datortomogrāfija un retāk magnētiskā rezonanse, visbiežāk ir vajadzīga tikai ilgstoša vai atkārtota sinusīta gadījumā, ja ir aizdomas par anatomiskiem iemesliem vai parādās smagi simptomi, kas var liecināt par infekcijas izplatīšanos. Datortomogrāfija sniedz detalizētāku informāciju par blakusdobumu stāvokli nekā parasts rentgens, savukārt deguna endoskopija ļauj ārstam tieši novērtēt situāciju deguna dobumā un blakusdobumos.

Endoskopiska izmeklēšana un blakusdobumu punkcija

Deguna endoskopiju, ko dēvē arī par rinoskopiju, veic ar plānu instrumentu ar kameru, gaismas avotu un optiku, kas ļauj rūpīgi izvērtēt gļotādas stāvokli, polipus vai citus veidojumus. Šī procedūra bieži ir nesāpīga, jo pirms tās var izmantot vietējo anestēziju un dekongestantu aerosolu. Ja nepieciešams, endoskopijas laikā iespējams paņemt paraugu laboratoriskai izmeklēšanai vai identificēt bakteriālu, sēnīšu infekciju vai strukturālas izmaiņas.

Ja jānosaka konkrēts bakteriāls izraisītājs, paraugu var iegūt tieši no deguna blakusdobuma, veicot punkciju, kuras laikā blakusdobums tiek punktēts un šķidrums paņemts turpmākai analīzei.

Ar ko atšķiras citas līdzīgas saslimšanas?

Vairāki sinusītam raksturīgi simptomi var būt sastopami arī citu slimību gadījumā. Alerģiska rinīta laikā visbiežāk ir caurspīdīgi izdalījumi, bez strutainām pazīmēm, kas raksturīgas bakteriālam vai sēnīšu sinusītam. Ja rodas neskaidrības, nereti tiek nozīmēts alerģiju tests.

Ja galvenā sūdzība ir sejas vai galvas sāpes, cēlonis var būt migrēna, savukārt bērniem iekaisumu nereti var provocēt degunā iekļuvis svešķermenis.

Antibiotikas netiek nozīmētas visos sinusīta gadījumos, un ārsts bieži izvēlas nogaidīt dažas dienas, vienlaikus novērojot simptomu attīstību. Šāda piesardzīga pieeja palīdz izvairīties no nepamatotas antibiotiku lietošanas, jo tās nav efektīvas ne pret vīrusiem, ne pret alerģijas izraisītiem simptomiem. Ja pazīmes ieilgst vairāk nekā 10 dienas vai kļūst smagākas, palielinās aizdomas par bakteriālu sinusītu, un ārsts var nozīmēt antibiotiku kursu.

Hronisks iekaisums un cēloņi

Akūts sinusīts parasti pāriet četru nedēļu laikā. Ja simptomi saglabājas ilgāk nekā 12 nedēļas, stāvokli klasificē kā hronisku sinusītu. Šādu iekaisumu var uzturēt dažādi faktori, tostarp pastāvīgas alerģijas, deguna polipi, sēnīšu infekcijas, audzēji, deguna starpsienas izmaiņas, kā arī gļotādas sabiezējums.

Kā nosaka sēnīšu izraisītu deguna blakusdobumu infekciju?

Ja ir aizdomas par sēnīšu izcelsmes sinusītu, ārsts bieži nozīmē deguna endoskopiju un datortomogrāfiju. Papildus var tikt paņemti paraugi no deguna gļotām vai audiem laboratoriskai analīzei, lai precīzi noteiktu izraisītāju.

Kad nepieciešamas antibiotikas?

Antibiotikas ir iedarbīgas tikai tad, ja deguna blakusdobumu iekaisumu izraisa baktērijas. Lai izvērtētu bakteriālas infekcijas iespējamību, ārsts analizē simptomus un slimības ilgumu. Par galvenajiem kritērijiem uzskata simptomu saglabāšanos vismaz 10 dienas vai situāciju, kad pēc uzlabošanās stāvoklis strauji pasliktinās.