Sifilisa ārstēšana

Sifiliss ir bakteriāla seksuāli transmisīva infekcija, ko ik gadu diagnosticē desmitiem tūkstošu cilvēku visā pasaulē. Agrīnās stadijās tā nereti norit bez skaidri pamanāmām pazīmēm, taču bez ārstēšanas var izraisīt nopietnas veselības sekas. Galvenais ārstēšanas līdzeklis ir penicilīns G, tomēr atsevišķos gadījumos tiek lietotas arī citas antibiotikas.

Kā ārstē sifilisu

Pēc sifilisa apstiprināšanas ārstēšana jāsāk iespējami drīz. Šo infekciju nav iespējams izārstēt ar bezrecepšu līdzekļiem, mājas metodēm vai tautas paņēmieniem, jo nepieciešams ārsta nozīmēts antibiotiku kurss. Slimības izraisītājs Treponema pallidum ir jutīgs tikai pret noteiktiem medikamentiem.

Penicilīns kā pamatmedikaments

Visbiežāk sifilisa terapijā nozīmē vienu penicilīna G devu, ko ievada intramuskulāri. Parasti tiek izmantota ilgstošas darbības penicilīna forma, lai nodrošinātu baktēriju iznīcināšanu visā organismā. Smagākos vai sarežģītos gadījumos, piemēram, ja ir skarts galvas smadzeņu vai redzes orgānu funkciju nodrošinošais bojājums, ārstēšana var būt ilgāka vai zāles var ievadīt intravenozi.

Penicilīnam G ir vairākas formas ar atšķirīgu darbības ilgumu un terapeitiskajām īpašībām. Izvēle ir atkarīga ne tikai no slimības stadijas, bet arī no tā, vai baktērijas varētu būt nokļuvušas nervu sistēmā. Atsevišķās situācijās papildus var nozīmēt probenecīdu, lai pastiprinātu penicilīna iedarbību.

Ārstēšanas ilgums un devas

Pamata terapijas shēmu nosaka sifilisa stadija. Primāra, sekundāra vai agrīna latentā sifilisa gadījumā parasti pietiek ar vienu injekciju. Ja slimība ir progresējusi, piemēram, kopš inficēšanās ir pagājis ilgāks laiks vai ir iesaistītas iekšējo orgānu sistēmas, var būt nepieciešamas vairākas injekcijas ar vienas nedēļas intervāliem.

Alternatīvas cilvēkiem, kuri nevar lietot penicilīnu

Antibiotikas izvēli ietekmē arī tas, vai pacientam nav penicilīna alerģijas. Apstiprināta alerģija ir salīdzinoši reta, tomēr, ja tā tiek pierādīta, ārstēšanai var izmantot ceftriaksonu, doksiciklīnu vai tetraciklīnu. Vienlaikus jāņem vērā, ka šie medikamenti ir piemēroti tikai noteiktām sifilisa stadijām. Situācijās, kad penicilīns ir obligāts (piemēram, grūtniecības laikā vai ārstējot mazus bērnus), ārsts var pielietot desensibilizāciju, kad stacionārā penicilīnu ievada pakāpeniski, sākot ar mazām devām, līdz alerģiskās reakcijas risks vairs netiek uzskatīts par aktuālu.

Citos gadījumos var ieteikt rūpīgi izvērtēt, vai alerģija pret penicilīnu patiešām pastāv, jo nepamatota šī preparāta izvairīšanās var mazināt ārstēšanas efektivitāti.

Seksuālo partneru ārstēšana

Ja sifiliss tiek konstatēts vienam no partneriem, ārsti parasti iesaka izmeklēt un, ja nepieciešams, ārstēt arī visus cilvēkus, ar kuriem bijuši dzimumkontakti pēdējo mēnešu laikā. Tas ir būtiski, jo infekcija var tikt pārnesta arī tad, ja inficētajai personai vēl nav izteiktu simptomu.

• Personām, kurām bijis dzimumkontakts ar inficēto 3 mēnešus pirms primārā sifilisa diagnosticēšanas, parasti ieteicama profilaktiska ārstēšana.
• Cilvēkiem, kuri bijuši kontaktā ar personu, kurai ir sekundārais sifiliss, pēdējo 6 mēnešu laikā arī ieteicams vērsties pie ārsta.
• Ja dzimumkontakts bijis ar personu agrīna latentā sifilisa stadijā pēdējā gada laikā, partneriem ieteicama izmeklēšana un, ja nepieciešams, ārstēšana.

Pat tad, ja testa rezultāts ir negatīvs, bet dzimumkontakts noticis nesen, ārsti nereti nozīmē ārstēšanu nekavējoties, lai mazinātu turpmāku infekcijas izplatīšanos. Ja kontakts bijis senāk nekā pirms 90 dienām, visbiežāk pietiek ar izmeklēšanu un ārstēšanu nozīmē tikai tad, ja rezultāts ir pozitīvs.

Kad nepieciešama operācija?

Sifilisa gadījumā ķirurģiska ārstēšana nepieciešama reti. Ļoti retās situācijās tā var būt aktuāla, ja ilgstoši neārstēta slimība bojā svarīgus orgānus, piemēram, sirdi, izraisot galvenās aortas paplašināšanos, vai ja galvas smadzenēs veidojas izaugumi, ko dēvē par gumām. Šādi stāvokļi var būt dzīvībai bīstami, tāpēc atsevišķos gadījumos nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, lai ierobežotu komplikāciju progresēšanu vai novērstu smagas sekas.

Visbiežāk gumatozie bojājumi regresē pēc antibiotiku terapijas uzsākšanas, taču, ja audu bojājums turpina progresēt un pastāv infekcijas izplatīšanās vai sepses risks, ārstēšanu var papildināt ar ķirurģiskām metodēm.

Novērošana pēc ārstēšanas un analīžu nozīme

Pēc terapijas kursa pabeigšanas ieteicams atkārtoti veikt asins analīzes pēc 6–12 mēnešiem. Tas ļauj pārliecināties, ka infekcija ir pilnībā izzudusi un nav atjaunojusies. Par veiksmīgu ārstēšanu uzskata situāciju, ja gada laikā antivielu līmenis asinīs samazinās četras vai vairāk reizes.

Profilakse un skrīnings

Daudzi cilvēki neapzinās, ka ir inficējušies ar sifilisu, jo pazīmes var nebūt izteiktas vai arī tās var viegli sajaukt ar citu slimību simptomiem. Tāpēc īpaši svarīga ir regulāra pārbaude personām, kuras pieder paaugstināta riska grupām, tostarp grūtniecēm, cilvēkiem, kuriem ir dzimumattiecības ar viena dzimuma partneriem, kā arī personām, kurām konstatētas citas seksuāli transmisīvas infekcijas.

Skrīnings palīdz savlaicīgi uzsākt ārstēšanu, tādējādi pasargājot gan pašu pacientu, gan viņa partnerus no iespējamām komplikācijām.

Īsi par biežāk uzdotajiem jautājumiem

• Sifilisu visbiežāk ārstē ar vienu penicilīna G intramuskulāru injekciju, taču vēlīnās stadijās var būt vajadzīgs ilgāks kurss ar vairākām devām.
• Ja pacientam ir penicilīna alerģija, var nozīmēt citas antibiotikas, tomēr tās nav efektīvas visās situācijās.
• Grūtniecības laikā vienīgā apstiprinātā ārstēšanas metode ir penicilīns G; alerģijas gadījumā ieteicama desensibilizācija stacionārā.
• Seksuālie partneri var tikt ārstēti arī tad, ja viņu analīzes ir negatīvas, ja kontakts ar inficētu personu bijis pēdējo 90 dienu laikā.
• Seksuāli transmisīvo infekciju risku var mazināt, izmantojot aizsardzības līdzekļus un veicot profilaktiskus izmeklējumus.