Fibromialģijas diagnostika

Fibromialģija ir saslimšana, kuru diagnosticēt ir sarežģīti, jo pašlaik nav pieejamu laboratorisku vai attēldiagnostikas testu, kas to varētu nepārprotami apstiprināt. Pat tad, ja sāpes un nogurums ir pastāvīgi, lielākā daļa standarta izmeklējumu parasti uzrāda normas robežās esošus rezultātus. Tāpēc fibromialģiju visbiežāk nosaka ar izslēgšanas principu, sistemātiski izvērtējot un atmetot citus iespējamos simptomu cēloņus.

Diagnozes noteikšanas process: kāpēc tas ir sarežģīts?

Fibromialģijas diagnostikā nereti iesaistās reimatologi vai citi pieredzējuši speciālisti. Viņi analizē sūdzības un klīniskās pazīmes, vienlaikus pārliecinoties, ka ir izslēgtas citas slimības, kas var izskaidrot līdzīgus simptomus. Šis ceļš var ieilgt, jo vairākām atšķirīgām saslimšanām ir izpausmes, kas būtiski pārklājas ar fibromialģijai raksturīgo ainu.

Kuras saslimšanas visbiežāk uzreiz netiek izslēgtas?

Kā iespējamie cēloņi tiek apsvērti dažādi stāvokļi, tostarp vairogdziedzera darbības traucējumi, multiplā skleroze, reimatoīdais artrīts, sistēmiskā sarkanā vilkēde, Parkinsona slimība, posttraumatiskā stresa traucējumi, artrīts, kā arī onkoloģiskas slimības. Šīm diagnozēm var būt līdzīgas sūdzības, piemēram, plaši izplatītas sāpes, muskuļu un locītavu stīvums vai ilgstošs nogurums. Nereti pacientam vienlaikus konstatē vairāk nekā vienu saslimšanu, tādēļ, lai pamatoti izšķirtu fibromialģiju, nepieciešams īpaši rūpīgi izvērtēt visus iespējamos iemeslus.

Diagnostikas vadlīnijas: kā ārsti diferencē fibromialģiju?

Galvenais pamats ir atbilstība noteiktiem diagnostiskajiem kritērijiem. Tiek vērtēts ne tikai simptomu apjoms, bet arī to ilgums un izteiktība. Pašlaik klīniskajā praksē fibromialģijas noteikšanai izmanto sistēmu, kas balstās uz diviem galvenajiem rādītājiem: izplatīto sāpju indeksu (WPI) un simptomu smaguma skalu (SS).

Izplatīto sāpju indekss

WPI ir aptaujas veida novērtējums, kas palīdz noskaidrot, cik daudz ķermeņa apvidu pēdējās nedēļas laikā bijuši sāpīgi. Tiek izvērtēti 19 reģioni, sākot no žokļa, pleciem, rokām, muguras un vēdera līdz gurniem un kājām. Par katru zonu, kurā ir bijušas sāpes, piešķir vienu punktu, un maksimālais iespējamais rezultāts ir 19.

Simptomu smaguma skala

SS skala paredzēta, lai novērtētu četru galveno simptomu izteiktību pēdējās nedēļas laikā. Katrs simptoms tiek vērtēts skalā no 0 (nav) līdz 3 (ļoti izteikts):

• Pastāvīgs nogurums
• Miegs bez atjaunojoša efekta
• Kognitīvas grūtības (koncentrēšanās traucējumi, apjukums, orientēšanās traucējumi)
• Citas fiziskas sajūtas (reibonis, slikta dūša, zarnu darbības traucējumi, ģībonis)

Kopējais SS skalas punktu skaits var sasniegt 12.

Diagnozes apstiprināšanas principi

Salīdzinot iegūtos WPI un SS rezultātus, ārsti balstās uz vairākām pamatprasībām. Fibromialģijas diagnozi var apstiprināt, ja ir izpildīts vismaz viens no šiem nosacījumiem:

• WPI ir vismaz 7 un SS ir vismaz 5
• WPI ir 3 līdz 6 un SS ir vismaz 9

Papildus tiek vērtēts, vai simptomi saglabājas vismaz trīs mēnešus nepārtraukti un vai tiem nav cita skaidrojuma. Tikai šādā situācijā ārsts var apstiprināt fibromialģijas diagnozi. Pēc tam kopā ar ārstu tiek plānota ārstēšana un atbalsta pasākumi, lai uzlabotu dzīves kvalitāti.

Kā tiek vērtētas hroniskas sāpju zonas?

Agrāk fibromialģijas diagnostikā izmantoja jutīgo punktu pieeju, kurā sāpēm bija jābūt konstatējamām vismaz 11 no 18 konkrētiem ķermeņa punktiem, piemēram, kakla, plecu, elkoņu ārējās virsmas, gurnu vai ceļu iekšējās virsmas apvidū. Mūsdienās lielāks uzsvars tiek likts uz kopējo sāpju izplatību un citu simptomu kombināciju.

Vai ir izmeklējumi, kas apstiprina fibromialģiju?

Nav laboratorisku vai attēldiagnostikas izmeklējumu, kas ļautu tieši diagnosticēt fibromialģiju. Asinsanalīžu vai rentgenoloģisko izmeklējumu rezultāti parasti ir normas robežās. Diagnozes pamatošanā ārsti balstās uz simptomu izvērtējumu un citu slimību izslēgšanu.