Divertikulīta ārstēšana

Divertikulīts ir stāvoklis, kad resnajā zarnā veidojas nelieli izspīlējumi jeb kabatiņas, ko dēvē par divertikuliem. Novecojot zarnu sieniņa var kļūt vājāka, tādējādi radot apstākļus šo veidojumu attīstībai. Ja divertikuli iekaist vai tajos pievienojas infekcija, rodas divertikulīts – situācija, kuras ārstēšana nereti ietver pasākumu kopumu, sākot ar dzīvesveida korekcijām un medikamentiem, līdz pat ķirurģiskām procedūrām.

Kas lemia un kā nosaka divertikulītu

Divertikulīts attīstās, ja divertikulā izveidojas iekaisums vai infekcija. Divertikuli biežāk sastopami gados vecākiem cilvēkiem un tiem, kuru uzturā ir maz šķiedrvielu. Divertikulu veidošanos veicina arī paaugstināts spiediens zarnās, piemēram, aizcietējumu vai nepietiekamas šķidruma uzņemšanas gadījumā.

Divertikulīta diagnostikā bieži izmanto datortomogrāfiju (DT), jo tā ļauj precīzi izvērtēt iekaisuma lokalizāciju un apmēru. Papildus var nozīmēt asins analīzes vai endoskopiskus izmeklējumus, lai izslēgtu citas iespējamās zarnu slimības, īpaši gadījumos, kad simptomi atkārtojas vai saglabājas ilgstoši.

Kā atšķirt nekomplicētu un komplicētu divertikulītu

Divertikulītu iedala divās pamatformās: nekomplicētā un komplicētā. Nekomplikēta norise parasti nav saistīta ar papildu veselības sarežģījumiem, savukārt komplicētam divertikulītam var pievienoties tādi stāvokļi kā abscesi (strutaina sakopojuma perēkļi), fistulas, zarnu sašaurinājums vai vēderplēves iekaisums (peritonīts).

Ārstēšanas iespējas

Ārstēšanas taktiku nosaka divertikulīta smaguma pakāpe, iekaisuma atrašanās vieta, komplikāciju esamība un pacienta vispārējā veselības anamnēze.

Antibiotikas – kad tās ir nepieciešamas

Iepriekš antibiotikas nozīmēja gandrīz visos gadījumos, tomēr pēdējos gados pieeja ir mainījusies. Pašlaik tās visbiežāk iesaka sarežģītākas norises gadījumā, ja ir novājināta imūnsistēma vai vienlaikus pastāv citas slimības. Nekomplikēta divertikulīta gadījumā nereti pietiek ar saudzējošu uzturu un novērošanu. Ja divertikulīts ir komplicēts vai ir izveidojušies abscesi, antibiotikas parasti ievada intravenozi stacionārā.

Uzturs divertikulīta gadījumā

Akūta paasinājuma laikā ārsts var ieteikt īslaicīgi pāriet uz šķidru uzturu, piemēram, zupām, buljoniem un ūdeni. Tas mazina zarnu slodzi un var veicināt audu atjaunošanos. Dažkārt tiek rekomendēta arī diēta ar zemu šķiedrvielu daudzumu, īpaši tad, ja simptomi ir izteikti. Uzlabojoties pašsajūtai, pakāpeniski atgriežas pie ierastā uztura, soli pa solim palielinot šķiedrvielu saturošu produktu īpatsvaru.

Šķiedrvielas profilaksei

Cilvēkiem ar divertikuliem bieži iesaka uzturu ar augstāku šķiedrvielu daudzumu. Šķiedrvielas palielina fēču apjomu un atvieglo zarnu darbību, tādējādi mazinot risku, ka saturs aizkavēsies divertikulos. Vienlaikus zinātniskajos pētījumos dati par šķiedrvielu nozīmi divertikulīta profilaksē ir pretrunīgi, tomēr daudzi ārsti joprojām mudina uzturā biežāk iekļaut dārzeņus, pilngraudu produktus, pākšaugus un augļus.

Probiotikas kā jauns pētījumu virziens

Pēdējos gados pastiprināti tiek pētīta probiotiku jeb labvēlīgo baktēriju iespējamā ietekme uz zarnu mikrobiotu un divertikulīta norisi. Pašlaik nav pietiekami drošu pierādījumu, ka probiotikas samazina simptomus vai recidīvu biežumu, tomēr atsevišķi pētījumi liecina, ka noteiktas probiotiku kombinācijas, īpaši lietojot tās kopā ar antibiotikām, var mazināt iekaisumu un uzlabot pašsajūtu. Probiotiku lietošanas iespējas individuāli jāapspriež ar ārstu.

Ķirurģiska ārstēšana – kad tā var būt vajadzīga

Operatīva ārstēšana var būt nepieciešama, ja izveidojas abscess, fistula, zarnas perforācija vai stāvoklis nereaģē uz medikamentozo terapiju. Biežākās ķirurģiskās metodes ir abscesa drenāža, resnās zarnas daļas izņemšana (kolektomija) vai īslaicīgas stomas (kolostomas) izveide, kad zarnas gals tiek novadīts uz vēdera sienu un pievienots savācējmaisiņam, lai zarnai būtu iespēja sadzīt. Izvēlētā pieeja ir atkarīga no iekaisuma lokalizācijas un komplikāciju rakstura. Pēc operācijas parasti nepieciešama ārstēšanās stacionārā vairākas dienas un jāievēro ārsta sniegtie norādījumi par atlabšanu un sāpju kontroli.

Atveseļošanās un recidīva risks

Atveseļošanās ilgums pēc divertikulīta ir individuāls un atkarīgs no slimības smaguma, vecuma un blakusslimībām. Daļai pacientu vieglas formas simptomi mazinās aptuveni nedēļas laikā. Komplicētas norises gadījumā vai pēc ķirurģiskas ārstēšanas atlabšana parasti ir ilgāka. Aptuveni 20–35 % cilvēku, kuriem bijusi viena divertikulīta epizode, dzīves laikā piedzīvo vēl vismaz vienu atkārtojumu, īpaši tad, ja pirmais gadījums bijis smags vai komplicēts.

Kā mazināt sāpes

Lielākajai daļai pacientu novēro sāpes vēderā. Ir būtiski nelietot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (NPL), jo šo zāļu lietošana ir saistīta ar paaugstinātu divertikulīta risku. Drošas sāpju kontroles iespējas jāapspriež ar ārstu.

Profilaktiskie pasākumi

• Uzņemt pietiekamu šķiedrvielu daudzumu ar uzturu
• Uzturēt normālu ķermeņa masu un regulāras fiziskās aktivitātes
• Atmest smēķēšanu
• Izvairīties no NPL lietošanas

Kopsavilkums

Divertikulīts var radīt izteiktu diskomfortu un kļūt bīstams, ja attīstās komplikācijas. Ārstēšana vienmēr tiek pielāgota individuāli, ņemot vērā iekaisuma smagumu, vispārējo veselības stāvokli un blakusslimības. Būtiskākais ir ievērot ārsta norādījumus, pielāgot uzturu, savlaicīgi lietot nozīmētos medikamentus un nepieciešamības gadījumā veikt ķirurģisku ārstēšanu.