Meningīta diagnostika

Meningīts ir smags veselības stāvoklis, kura gadījumā izšķiroša nozīme ir iespējami ātrai atpazīšanai un diagnostikai. Lai noteiktu šo saslimšanu, ārsti izmanto vairākas izmeklēšanas metodes, sākot ar detalizētu pacienta apskati un beidzot ar laboratoriskiem un attēldiagnostikas izmeklējumiem.

Meningīta simptomi

Meningīta pazīmes nereti parādās pēkšņi un var līdzināties citu infekcijas vai neiroloģisku slimību izpausmēm. Biežāk novēro izteiktas galvassāpes, kakla stīvumu vai sāpes, paaugstinātu ķermeņa temperatūru, muguras sāpes, sliktu dūšu vai vemšanu, izsitumus jebkurā ķermeņa daļā, jutību pret gaismu, apziņas traucējumus, miegainību vai krampju lēkmes. Atsevišķos gadījumos simptomi var būt līdzīgi gripai.

Kā atpazīst meningītu

Diagnostikas sākumā ārsts iztaujā par sūdzībām un slimības anamnēzi. Pēc tam seko klīniskā apskate, kuras laikā var veikt arī specifiskus testus, kas palīdz izvērtēt meningītam raksturīgas pazīmes.

• Brudzinska pazīme: pacientam guļus stāvoklī ārsts saudzīgi paceļ galvu; ja reflektoriski saliecas ceļi vai gūžas, atradne tiek uzskatīta par pozitīvu.
• Kerniga pazīme: pacienta kāja tiek saliekta gūžā 90 grādu leņķī, pēc tam ārsts cenšas to iztaisnot ceļā; izteiktas sāpes norāda uz pozitīvu testu.
• Kakla muskuļu rigiditāte: ierobežotas kakla kustības, īpaši saliecot galvu uz priekšu, var liecināt par smadzeņu apvalku kairinājumu.
• Izsitumi: ja uz ādas ir izsitumi, ārsts tos novērtē, jo atsevišķi izsitumu veidi var būt saistīti ar meningītu.
• Redzes nerva pietūkums: veicot acs pamatnes apskati ar speciālu ierīci, iespējams konstatēt redzes nerva diska tūsku, kas reizēm pavada smagas meningīta formas.
• Ausu apskate: īpaši bērniem, lai izslēgtu vienlaikus esošas ausu infekcijas; ja ir izdalījumi vai iekaisuma pazīmes, tos var nosūtīt laboratoriskai izmeklēšanai.

Laboratoriskie izmeklējumi

Lai apstiprinātu diagnozi, izmanto dažādus laboratoriskus testus. Galvenā un visuzticamākā metode ir jostas punkcija. Tā ir procedūra, kuras laikā no mugurkaula kanāla jostas daļā paņem cerebrospinālā šķidruma paraugu.

Jostas punkcijas laikā pacients parasti guļ uz sāniem vai sēžot ir noliecies uz priekšu, pievelkot ceļus pie krūtīm. Ārsts dezinficē ādu un ievada plānu adatu, lai iegūtu cerebrospinālo šķidrumu. Nereti vienlaikus tiek noteikts arī šķidruma spiediens.

Pēc parauga iegūšanas tas tiek nosūtīts uz laboratoriju, kur izvērtē olbaltumvielu rādītājus, šūnu sastāvu un infekcijas izraisītāju klātbūtni. Šie rezultāti palīdz noteikt, vai iekaisumu izraisījušas baktērijas, vīrusi, sēnītes vai citi faktori.

Meningīta gadījumā papildus var veikt arī šādus izmeklējumus:

• Asins analīzes (kopējais asins šūnu skaits var norādīt uz palielinātu leikocītu daudzumu un paaugstinātiem olbaltumvielu rādītājiem).
• Prokalcitonīna noteikšana: palīdz izvērtēt, vai infekcijai vairāk raksturīga bakteriāla vai vīrusu izcelsme.
• Asins uzsējums: paredzēts, lai noskaidrotu, vai asinīs vairojas baktērijas.

Attēldiagnostikas izmeklējumi

Smadzeņu iekaisuma izvērtēšanai var izmantot attēldiagnostiku:

• Galvas smadzeņu datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse: ļauj novērtēt iekaisuma perēkļus un konstatēt komplikācijas, piemēram, tūsku vai hidrocefāliju.
• Mugurkaula magnētiskā rezonanse: var būt noderīga, lai izvērtētu muguras smadzeņu apvalkus, kā arī meklētu audzējus, asiņojumus vai abscesus.
• Krūškurvja rentgenogrāfija: var palīdzēt noteikt infekcijas perēkļus plaušās vai krūškurvja apvidū, kas atsevišķos gadījumos var būt saistīti ar meningīta norisi.

Īss kopsavilkums

Meningīta diagnostika balstās uz simptomu izvērtējumu, ārsta apskati, laboratoriskiem un attēldiagnostikas izmeklējumiem, tomēr galīgo apstiprinājumu sniedz cerebrospinālā šķidruma analīze, kas iegūta jostas punkcijas laikā. Svarīgi pēc iespējas agrāk atpazīt saslimšanas pazīmes un savlaicīgi vērsties pie ārsta, lai mazinātu nopietnu komplikāciju risku.