Meningīta profilakse

Meningīts ir akūts galvas un muguras smadzeņu apvalku iekaisums. Visbiežāk to izraisa vīrusi vai baktērijas, taču iespējami arī citi ierosinātāji un neinfekciozi faktori. Profilakses pamatā ir vakcinācija, personīgā higiēna un papildu piesardzības pasākumi, kas mazina inficēšanās risku.

Meningīta cēloņi

Lielākajā daļā gadījumu meningītu izraisa vīrusi. Pie tiem pieder ne tikai biežāk sastopamie enterovīrusi, bet arī masalu, epidēmiskā parotīta, herpes vīrusu grupas, vējbaku, jostas rozes, kā arī gripas vīrusi. Bakteriāls meningīts sastopams retāk, taču klīniski tas parasti ir smagāks un saistīts ar lielāku komplikāciju risku, piemēram, dzirdes pasliktināšanos, mācīšanās grūtībām vai ilgstošu smadzeņu bojājumu. Visbiežāk ar baktērijām saistīto meningītu izraisa Streptococcus pneumoniae, B grupas streptokoki, Neisseria meningitidis, Haemophilus influenzae (b tips) un Listeria monocytogenes.

Kas biežāk saslimst ar meningītu?

Saslimt var jebkurš, tomēr atsevišķām iedzīvotāju grupām risks ir paaugstināts. Infekciozu meningītu visbiežāk izraisa baktērijas vai vīrusi, bet retāk to var izraisīt sēnītes vai parazīti. Iekaisuma attīstību var veicināt arī autoimūni traucējumi, atsevišķu medikamentu ietekme vai ļaundabīgi audzēji.

Jāņem vērā, ka ne katra infekcija pāriet meningītā, tomēr pastāv apstākļi, kas palielina saslimšanas iespējamību:

• Zīdaiņa, bērna, pusaudža un jaunieša vecums līdz 23 gadiem, jo īpaši bakteriālu infekciju gadījumā jutība var būt augstāka.
• Vecums virs 65 gadiem, jo šajā grupā lielāka ir smagu, dzīvību apdraudošu formu iespējamība.
• Uzturēšanās slēgtās kopienās, piemēram, dienesta viesnīcās, nometnēs vai militārajās bāzēs, kur infekcija var izplatīties ātrāk.
• Novājināta imūnsistēma, piemēram, pēc orgānu transplantācijas, imūndeficīta slimību gadījumā vai progresējošas HIV infekcijas laikā.
• Nevakcinēti cilvēki, īpaši pret meningokoku infekciju.

Vakcinācija pret meningokokiem

Meningokoku infekcija ir viena no bīstamākajām meningīta formām, un būtiskākais profilakses pasākums ir vakcinācija. Meningokoku vakcīnas nodrošina aizsardzību pret dažādiem šīs baktērijas variantiem. Vakcinācija pret A, C, W un Y serogrupām (MenACWY), kā arī pret B serogrupu (MenB) ir ieteikta pusaudžiem 11–12 gadu vecumā, paredzot balstdevu 16 gados.

Vakcinācijas iespējas turpina paplašināties, un ir pieejamas arī kombinētās vakcīnas, kas vienlaikus palīdz pasargāt no vairākām serogrupām. Šādu vakcīnu var izmantot gadījumos, kad ieteicama vienlaicīga aizsardzība pret vairākiem meningokoku veidiem. Papildus specifiskajām meningokoku vakcīnām nozīmīgi ir arī citi bērnības potējumi, piemēram, pret masalām, epidēmisko parotītu, vējbakām un gripu, jo tie netieši samazina komplikāciju risku, tostarp meningīta iespējamību.

Ko varat darīt ikdienā?

Liela daļa infekcioza meningīta ierosinātāju izplatās ar pilieniem. Vīrusi vai baktērijas var tikt pārnestas klepojot, šķaudot, skūpstoties vai saskarē ar piesārņotām virsmām.

• Regulāra roku mazgāšana ir viens no efektīvākajiem paņēmieniem, kā mazināt inficēšanās risku ar lipīgām slimībām.
• Saskarē ar slimiem cilvēkiem ieteicams ievērot distanci un izvairīties no cieša kontakta ar personām, kurām ir infekcijas pazīmes.
• Dzīvojot vai uzturoties kopienās, īpaši imunitātes pavājināšanās gadījumā vai infekcijas uzliesmojuma laikā, aizsardzības pasākumi kļūst vēl būtiskāki, tostarp bieži aiztiekamu virsmu dezinfekcija un tīrības ievērošana.

Kā ārstē meningītu?

Bakteriāla meningīta gadījumā ārstēšana ar antibiotikām jāsāk iespējami drīz. Visbiežāk medikamenti tiek ievadīti intravenozi; atkarībā no situācijas var tikt lietoti plaša spektra antibiotiskie līdzekļi vai penicilīns. Parasti ārstēšanas kurss ilgst apmēram vienu nedēļu, taču smagākos gadījumos tas var turpināties līdz trim nedēļām.

Ja personai ir bijis ciešs kontakts ar meningīta slimnieku vai kopīga mājsaimniecība, var tikt nozīmētas profilaktiskas antibiotikas. Arī vakcinētiem cilvēkiem pēc kontakta ar inficētu personu atsevišķos gadījumos var tikt paredzēta papildu antibakteriāla terapija.

Uzliesmojuma laikā nereti tiek organizētas plašas vakcinācijas kampaņas personām ar paaugstinātu inficēšanās risku, īpaši kopienās, piemēram, universitāšu vidē.

Meningīta pazīmes un kad jāvēršas pēc palīdzības

Neatkarīgi no izcelsmes meningīts ir stāvoklis, kam nepieciešama neatliekama medicīniska palīdzība. Jo agrāk tiek noteikta diagnoze un uzsākta ārstēšana, jo lielāka iespēja atveseļoties bez nopietnām sekām. Galvenie simptomi, kurus ir būtiski atpazīt:

• Pēkšņi paaugstināta un augsta ķermeņa temperatūra
• Kakla stīvums
• Izteiktas galvassāpes, slikta dūša vai vemšana
• Dezorientācija vai apjukums
• Neparasta miegainība vai grūtības pamosties
• Paaugstināta jutība pret gaismu
• Lēkmes, tostarp krampju epizodes

Zīdaiņu aizsardzība pret meningītu

Mazu bērnu un jaundzimušo aizsardzība pret meningītu ir īpaši būtiska. Grūtniecēm ir ieteicams 36.–37. grūtniecības nedēļā veikt B grupas streptokoka testu, jo šī baktērija var tikt pārnesta dzemdību laikā. Ja baktērija tiek konstatēta, dzemdību sākumā un dzemdību norises laikā sievietei nozīmē antibiotikas, lai mazinātu inficēšanās risku bērnam. Zīdaiņiem nozīmīga ir arī visu rekomendēto vakcīnu saņemšana pret vīrusiem, kas var būt saistīti ar meningīta attīstību.

Kā nosaka diagnozi?

Meningīta diagnostikā tiek veikta rūpīga fiziskā izmeklēšana un analizēti asins, urīna vai gļotu paraugi. Izšķirošais izmeklējums ir jostas punkcija ar cerebrospinālā šķidruma analīzi. Šī izmeklējuma rezultāti palīdz noteikt, vai iekaisumu izraisījusi baktērija vai vīruss, un izvēlēties atbilstošu ārstēšanas taktiku.