Vai intrauterīnā spirāle (IUS) var izraisīt iegurņa iekaisuma slimību un neauglību?

Intrauterīno kontracepcijas līdzekļu (IUD) lietošana nereti raisa jautājumus par iespējamo saistību ar iegurņa iekaisuma slimību (IIS) un auglību, īpaši sievietēm, kurām vēl nav bijuši bērni. Sabiedrībā ilgstoši pastāvēja uzskats, ka jaunām, neprecētām vai vēl nedzemdējušām sievietēm, iespējami augstākas seksuāli transmisīvo infekciju riska dēļ, IUD izvēle varētu palielināt IIS un neauglības iespējamību.

IUD pētījumu datu izmaiņas

Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados publicētie pētījumi tika interpretēti kā pierādījums tam, ka IUD ievērojami palielina IIS risku; atsevišķos avotos pat tika minēts līdz 60% lielāks risks. Tomēr vēlāk kļuva skaidrs, ka šo secinājumu precizitāti ierobežoja būtiskas metodoloģiskas nepilnības, jo netika pietiekami ņemti vērā tādi faktori kā citu kontracepcijas metožu lietošana, iepriekš pārslimotas infekcijas vai individuāli paaugstināts IIS risks. Pētījumos bieži trūka atbilstošu salīdzinājuma grupu, savukārt datu analīze bija vienkāršota.

Turpmākajos gados, paplašinoties un kļūstot detalizētākiem pētījumiem, tika konstatēts, ka IUD lietošana būtiski neietekmē IIS sastopamību. Mūsdienu pētījumos tiek izmantotas progresīvākas statistiskās pieejas un analizēts plašāks ietekmējošo faktoru loks, tādēļ to rezultāti tiek uzskatīti par uzticamākiem.

IUD, iegurņa iekaisuma slimība un aizsardzība pret infekcijām

Iegurņa iekaisuma slimība ir dzemdes gļotādas, olvadu vai olnīcu iekaisums, ko visbiežāk izraisa hlamīdiju vai gonorejas infekcija. Aizsardzība dzimumakta laikā, lietojot prezervatīvus, joprojām ir efektīvākais veids, kā samazināt šo infekciju pārnešanas risku.

Mūsdienu dati liecina, ka IIS sastopamība IUD lietotājām ir ļoti zema un kopumā atbilst IIS izplatībai sieviešu populācijā. Dažos pētījumos aprakstīts nedaudz augstāks infekcijas risks salīdzinājumā ar sievietēm, kuras nelieto kontracepciju, tomēr tas parasti tiek saistīts nevis ar pašu IUD, bet ar iespējamu jau esošu bakteriālu infekciju ievietošanas brīdī. Aptuveni trīs nedēļas pēc IUD ievietošanas IIS risks izlīdzinās ar vispārējo vidējo līmeni. Līdz ar to par galveno infekcijas attīstības mehānismu tiek uzskatīta baktēriju nokļūšana dzemdē ievietošanas laikā, nevis paša kontracepcijas līdzekļa iedarbība.

Dažādi IUD veidi un infekcijas risks

Lai gan rezultāti dažādos pētījumos var atšķirties, atsevišķi dati norāda, ka levonorgestrelu saturošs hormonālais IUD var pat samazināt IIS risku, salīdzinot ar vara IUD. Šādu iespējamu aizsargājošu efektu saista ar biezākām dzemdes kakla gļotām un citām fizioloģiskām izmaiņām, kas var ierobežot baktēriju iekļūšanu.

IUD un neauglība: kas patiesībā nosaka risku?

Viens no biežākajiem sieviešu neauglības iemesliem ir olvadu bojājums vai nosprostojums, kas nereti ir sekas ilgstoši neārstētai IIS. Tomēr nav pierādījumu, ka IUD lietošana pati par sevi tieši palielinātu neauglības risku neatkarīgi no cēloņa.

Pētījumu rezultāti rāda, ka gan iepriekš lietots, gan pašlaik lietots IUD nav saistīts ar olvadu nosprostojuma veidošanos. Plaša mēroga pētījumos, kuros piedalījās gandrīz divi tūkstoši sieviešu, tika salīdzinātas dažādas neauglības grupas, un netika konstatēta saistība starp vara IUD lietošanu un paaugstinātu olvadu blokādes risku, arī gadījumos, ja ierīce lietota ilgāku laiku vai ja to nācies izņemt nevēlamu reakciju dēļ.

Vienlaikus novērots, ka sievietēm, kuras izmantoja prezervatīvus, olvadu nosprostojuma risks bija līdz pat divām reizēm mazāks nekā tām, kuras neizmantoja nekādu kontracepciju.

Infekcijas kā galvenais riska faktors

Pasaules Veselības organizācija ir norādījusi, ka vēsturiski IUD saistītais IIS vai neauglības risks iepriekšējos pētījumos bieži tika pārspīlēts metodoloģisku kļūdu dēļ. Pašlaik ir pieņemts, ka IUD neizraisa neauglību, ja sieviete atrodas stabilās, monogāmās attiecībās. Savukārt galvenais olvadu nosprostojuma un ar to saistītas neauglības iemesls joprojām ir neārstētas seksuāli transmisīvas infekcijas, īpaši hlamīdiju infekcija. Tas nozīmē, ka neauglība pēc IUD ievietošanas visdrīzāk ir saistīta nevis ar ierīci, bet ar iepriekš neārstētu infekciju.

Kā mazināt infekciju risku pirms IUD ievietošanas?

Sievietēm, kuras vēl nav dzemdējušas, bet pieder paaugstināta seksuāli transmisīvo infekciju riska grupai (piemēram, līdz 25 gadu vecumam vai ar vairāk nekā vienu seksuālo partneri), ir svarīgi veikt infekciju pārbaudi tajā pašā laikā, kad plānota IUD ievietošana. Ja izmeklējumi apstiprina kādu infekciju, ārstēšanu uzsāk nekavējoties, un, ja nav simptomu, IUD parasti nav nepieciešams izņemt.

Speciālistu ieteikumi paredz, ka sievietes ar paaugstinātu infekciju risku, kuras saņēmušas efektīvu ārstēšanu, var turpināt droši lietot IUD. Tomēr situācijās, kad konkrētai sievietei ir īpaši augsta individuālā iespējamība nonākt saskarē ar hlamīdiju vai gonorejas izraisītājiem, šīs kontracepcijas metodes ieguvums var būt mazāks par iespējamo risku. Pētījumi liecina, ka arī gadījumos, ja bakteriāla infekcija, piemēram, hlamīdija vai gonoreja, IUD ievietošanas brīdī netiek konstatēta, IIS attīstības varbūtība saglabājas zema — no 0 līdz 5%, salīdzinot ar 0–2% sievietēm bez infekcijas.

• Sievietēm ar neparastiem maksts izdalījumiem vai laboratoriski apstiprinātu infekciju ārstēšana jāveic pirms ierīces ievietošanas.
• Sievietēm, kuras ir saņēmušas ārstēšanu hlamīdiju vai gonorejas dēļ, ieteicams veikt atkārtotu testēšanu trīs līdz sešu mēnešu laikā pirms IUD ievietošanas.