Kas ir angioedēma?

Angioneirotiskā tūska ir stāvoklis, kad zem ādas vai gļotādās pēkšņi uzkrājas šķidrums, izraisot izteiktu pietūkumu. Visbiežāk tiek skartas lūpas, acu plakstiņi, mēle, rīkle, kā arī rokas vai kājas. Lai gan pietūkums nereti sākotnēji izskatās nekaitīgs, atsevišķās situācijās, īpaši ja iesaistīti elpceļi vai iekšējie orgāni, stāvoklis var strauji kļūt dzīvībai bīstams.

Simptomi

Angioneirotiskās tūskas gadījumā pietūkums parasti parādās pēkšņi un var attīstīties dažu minūšu līdz vairāku stundu laikā. Raksturīgi ir lūpu, plakstiņu, mēles, roku, kāju vai dzimumorgānu pietūkums. Bieži novēro arī ādas apsārtumu, niezi, tirpšanu vai dedzināšanu, plankumus vai nātrenei līdzīgus izsitumus. Dažkārt var parādīties reibonis, sāpes vēderā, slikta dūša vai vemšana. Smagākos gadījumos iespējamas elpošanas grūtības, rīšanas traucējumi vai balss izmaiņas.

• Pēkšņs vienas vai vairāku ķermeņa zonu pietūkums
• Apsārtusi vai jutīga āda
• Nātrenes pazīmes vai ādas nelīdzenumi
• Sāpes vēderā vai vemšana (ja iesaistīti iekšējie orgāni)
• Apgrūtināta elpošana (rīkles vai plaušu tūskas gadījumā)

Visbiežāk pietūkums izzūd bez paliekošām pazīmēm – āda nelobās, un parasti neveidojas rētas vai zilumi. Tomēr, ja process skar rīkli vai elpceļus, nosmakšanas risks būtiski palielinās.

Cēloņi

Angioneirotiskā tūska veidojas organisma imūnās reakcijas rezultātā, kad noteiktas vielas, visbiežāk histamīns vai bradikinīns, nonākot asinīs, paplašina asinsvadus un veicina šķidruma pāriešanu audos. Visbiežāk ierosinātājs ir alergēni, taču stāvokli var izprovocēt arī dažādi medikamenti, infekcijas, audzēji, iedzimtība vai stress.

• Alerģiska reakcija uz pārtiku, kukaiņu kodumiem vai medikamentiem
• Reakcijas uz medikamentiem, piemēram, AKE inhibitoriem
• Infekcijas
• Iedzimta angioneirotiskā tūska (iespējama ģimenē, īpaši ja epizodes rodas bez skaidra iemesla un neuzlabojas ar ierastajiem medikamentiem)
• Spēcīgi emocionāli vai fiziski kairinātāji

Iedzimtā angioneirotiskā tūska parasti tiek pārmantota no viena no vecākiem un ir saistīta ar olbaltumvielu trūkumu, kas regulē bradikinīna veidošanos. Šī slimības forma var attīstīties jebkuram cilvēkam un mēdz atkārtoties bez skaidri nosakāma iemesla. Atsevišķi medikamenti, īpaši tie, kas ietekmē bradikinīna līmeni, var veicināt biežākas vai smagākas lēkmes.

Diagnoze

Ārstam ir būtiski noskaidrot, kas izraisījis simptomus. Diagnoze parasti tiek noteikta, izvērtējot pacienta sūdzības, slimības anamnēzi un iespējamos kontaktus ar alergēniem. Ja ir aizdomas par alerģiju, var tikt veikti alerģijas testi, tostarp ādas dūriena testi vai asins analīzes specifisku antivielu noteikšanai.

Ja tiek pieļauta iedzimtas angioneirotiskās tūskas iespējamība, asinīs nosaka C1 esterāzes inhibitora līmeni. Samazināts šī olbaltuma daudzums ļauj apstiprināt šo reto stāvokli.

Ārstēšana

Angioneirotiskās tūskas ārstēšanas taktika katrā gadījumā ir atkarīga no izraisītāja. Būtiskākais solis ir izvairīties no identificētiem kairinātājiem, ja tie ir zināmi. Vieglākos gadījumos parasti tiek lietoti perorāli antihistamīna līdzekļi. Dažkārt ārsts var nozīmēt īslaicīgu steroīdu kursu, lai mazinātu pietūkumu.

• Antihistamīna līdzekļi, visbiežāk tad, ja pietūkumu izraisa alerģija
• Sistēmiskie kortikosteroīdi, ko smagākos gadījumos var izmantot īslaicīgi
• Iedzimtas angioneirotiskās tūskas gadījumā specifiski medikamenti, kas nomāc bradikinīna iedarbību vai kavē tā veidošanos
• Androgēni, kurus var lietot iedzimtās formas ārstēšanā, taču ilgstoša lietošana var izraisīt blakusparādības

Ja parādās rīkles vai balss apvidus pietūkums, ārstēšana jāsāk pēc iespējas ātrāk, jo situācija var kļūt dzīvībai bīstama. Atkarībā no cēloņa tiek nozīmēti konkrēti neatliekami medikamenti. Smagas alerģiskas reakcijas gadījumā var būt nepieciešama steidzama injekcija, savukārt iedzimtas angioneirotiskās tūskas gadījumā tiek izmantoti specifiski neatliekamās palīdzības pasākumi.

Kas jāzina

Angioneirotiskā tūska var skart gandrīz jebkuru ķermeņa daļu, tomēr visbiežāk tā ir novērojama sejā, mutes dobumā un ekstremitātēs. Daudzos gadījumos pietūkums pāriet pats no sevis vai mazinās, lietojot atbilstošus medikamentus. Ir svarīgi pievērst uzmanību iespējamajiem izraisītājiem, fiksēt iespējamos alergēnus un reaģēt uz pirmajām pazīmēm, lai stāvokli būtu vieglāk kontrolēt un samazinātu nopietnāku komplikāciju risku.

Ja tiek pamanīts pēkšņs pietūkums, īpaši rīkles apvidū, vai vienlaikus rodas elpošanas traucējumi, palīdzība jāmeklē nekavējoties, jo šis stāvoklis var strauji kļūt dzīvībai bīstams.