Leikēmijas diagnostika

Leikēmijas diagnostika ir secīgs, daudzpakāpju izmeklējumu kopums. Visbiežāk sāk ar pilno asinsainu un perifēro asiņu uztriepes izvērtēšanu, taču slimības precizēšanai nereti nepieciešama kaulu smadzeņu aspirācija un biopsija. Lai galīgi apstiprinātu diagnozi un plānotu ārstēšanu, atkarībā no konkrētā gadījuma tiek veikti arī papildu laboratoriskie un instrumentālie izmeklējumi, ņemot vērā slimības individuālās īpatnības.

Primonārā izvērtēšana un simptomi

Pirmie soļi, pieļaujot leikēmijas iespējamību, ir pacienta iztaujāšana un objektīvā izmeklēšana. Ārsts noskaidro, vai ir tādi vispārēji simptomi kā ilgstošs nogurums, pastiprināta vai ieilguša asiņošana, palielināti limfmezgli un biežas infekcijas. Apskates laikā var konstatēt ādas bālumu, limfmezglu palielināšanos, palielinātas aknas vai liesu, kā arī biežus zilumus vai asiņošanas pazīmes, tomēr šīs izpausmes nav specifiskas tikai leikēmijai.

Asins analīzes

Pilnā asinsaina (PAA) tiek izmantota, lai novērtētu galvenās asins šūnu grupas: leikocītus, eritrocītus un trombocītus. Leikēmijai raksturīgas šo rādītāju patoloģiskas izmaiņas: bieži konstatē leikocitozi (palielinātu balto asins šūnu skaitu), un vienlaikus nereti ir pazemināts eritrocītu un trombocītu skaits. Atsevišķām akūtas leikēmijas formām iespējama visu asins šūnu samazināšanās jeb pancitopēnija.

Perifēro asiņu uztriepes izmeklēšana ļauj noteikt, vai asinīs ir redzamas nenobriedušas (blastiskas) šūnas, kurām parasti jāatrodas galvenokārt kaulu smadzenēs. Šādi iespējams arī izvērtēt, kuras leikocītu populācijas paraugā dominē, kas palīdz orientēties, kāda tipa leikēmija varētu attīstīties.

Kaulu smadzeņu izmeklējumi

Precīzu leikēmijas apstiprinājumu bieži iespējams iegūt, tikai veicot kaulu smadzeņu aspirāciju un biopsiju. Procedūras laikā ar speciālu adatu paraugs tiek paņemts no iegurņa kaula, pēc tam to detalizēti analizē laboratorijā. Būtisks kritērijs ir blastisko šūnu īpatsvars: akūtas limfoblastiskas leikēmijas noteikšanai parasti nepieciešams, lai tās veidotu vismaz 20 % no visām kaulu smadzeņu šūnām. Akūtas mieloblastiskas leikēmijas gadījumā var pietikt arī ar mazāku blastu daudzumu, ja vienlaikus tiek konstatētas noteiktas hromosomu izmaiņas.

Kaulu smadzeņu biopsija papildus ļauj vērtēt šūnu izkārtojuma īpatnības. Piemēram, hroniskas limfoleikoze gadījumā prognoze nereti ir labvēlīgāka, ja audzēja šūnas veido grupējumus, nevis ir izkaisītas difūzi.

Šūnu ķīmisko īpašību un ģenētiskie izmeklējumi

Padziļinātai diagnostikai izmanto papildu laboratoriskās metodes, kas palīdz precīzi diferencēt leikēmijas formas.

Citoķīmija un plūsmas citometrija

• Citoķīmiskā krāsošana palīdz atšķirt dažādus blastu tipus, un tā ir īpaši nozīmīga, diferencējot akūtu limfoblastisku leikēmiju (ALL) no akūtas mieloblastiskas leikēmijas (AML).
• Plūsmas citometrijā šūnas tiek marķētas ar specifiskiem marķieriem, bet lāzera signāli ļauj noteikt noteiktu olbaltumvielu klātbūtni uz šūnu virsmas.
• Imūnhistoķīmija, izmantojot mikroskopiju, vizualizē olbaltumvielas, kas raksturīgas konkrētām leikēmijas formām.
• Šīs metodes palīdz noteikt, vai slimība skar T limfocītus vai B limfocītus, savukārt hroniskas limfoleikozes gadījumā prognozes izvērtēšanā nozīmīga var būt ZAP-70 un CD38 ekspresija.

Ģenētisko un hromosomu izmaiņu noteikšana

• Citogenētiskie izmeklējumi ļauj identificēt hromosomu izmaiņas, piemēram, delēcijas, translokācijas, inversijas, papildu kopijas vai trisomijas, kas ietekmē slimības gaitu un ārstēšanas izvēli.
• FISH (fluorescējošā in situ hibridizācija) metode ļauj noteikt konkrētus ģenētiskus bojājumus. Piemēram, hroniskas mieloleikozes gadījumā tiek meklēta Filadelfijas hromosoma, kas rodas DNS materiāla apmaiņas rezultātā starp 9. un 22. hromosomu.
• PCR (polimerāzes ķēdes reakcija) tehnoloģija spēj atklāt arī ļoti nelielas ģenētiskas izmaiņas, kas raksturīgas noteiktiem leikēmijas veidiem, un tās var saglabāties pat tad, ja ar citām metodēm slimības aktivitāte šķiet mazinājusies vai izzudusi.

Speciāli diagnostiskie izmeklējumi

Atsevišķu leikēmijas formu gadījumā vai pie neskaidras klīniskās ainas var būt nepieciešami papildu izmeklējumi.

• Jostas punkcija tiek veikta, ja pastāv aizdomas par leikēmijas izplatīšanos uz galvas vai muguras smadzeņu apvalkiem. Visbiežāk šo izmeklējumu izmanto akūtas limfoblastiskas vai akūtas mieloblastiskas leikēmijas gadījumā, ja parādās neiroloģiski simptomi.
• Limfmezgla biopsija parasti ir vajadzīga reti, izņemot situācijas, kad limfmezgli ir palielināti dziļākajos audos vai ir aizdomas par leikēmijas pāreju uz limfomu.

Attēldiagnostika

Asinsrades sistēmas ļaundabīgām slimībām visbiežāk nav raksturīgi skaidri norobežoti audzēja veidojumi, tādēļ radioloģiskie izmeklējumi tiek izmantoti salīdzinoši retāk. Tomēr tie var būt noderīgi, ja jānovērtē iekšējo orgānu stāvoklis vai slimības izplatība.

• Krūškurvja vai kaulu rentgenogrāfija var atklāt palielinātus limfmezglus vai kaulu struktūras izmaiņas, tostarp retinājumu.
• Datortomogrāfija (DT) palīdz izvērtēt limfmezglu un iekšējo orgānu, piemēram, liesas vai aknu, palielināšanos.
• Magnētiskās rezonanses tomogrāfija (MRT) ir noderīga, ja ir aizdomas par centrālās nervu sistēmas iesaisti.
• Pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET) biežāk izmanto situācijās, kad ir aizdomas, ka hroniska leikēmija varētu transformēties agresīvākā limfomas formā.

Diferenciāldiagnostika

Atsevišķas citas slimības var radīt simptomus vai asinsainas izmaiņas, kas līdzinās leikēmijai. Biežākie varianti ir vīrusu infekcijas (piemēram, Epšteina–Bāra vīruss vai citomegalovīruss), mielodisplastiskie sindromi, mieloproliferatīvās slimības (piemēram, policitēmija vera un esenciāla trombocitēmija), kā arī aplastiska anēmija.

Slimības stadijas noteikšana

Pēc leikēmijas konstatēšanas nepieciešams izvērtēt slimības izplatību, ko apzīmē kā stadijas noteikšanu. Tā kā lielākā daļa leikēmiju neveido skaidri norobežotus audzējus, stadēšanas pieeja atšķiras no daudzām citām onkoloģiskām saslimšanām (piemēram, krūts vai plaušu vēža). Novērtē nenobriedušu šūnu daudzumu asinīs un kaulu smadzenēs, konstatētās ģenētiskās izmaiņas un citus bioloģiskos marķierus.

Biežākie stadiju iedalījuma piemēri

• Hroniskas limfoleikozes gadījumā visbiežāk izmanto Rai vai Binet sistēmas. Tajās izvērtē limfocītu skaitu, limfmezglu, aknu un liesas palielināšanos, kā arī anēmijas un trombocitopēnijas klātbūtni.
• Akūtas limfoblastiskas leikēmijas gadījumā stadijas biežāk tiek sasaistītas ar slimības norises posmiem: sākotnējā (neārstēta) slimība, remisija, minimālā atlikusī slimība un recidīvs.
• Hroniskai mieloleikozei raksturīgi trīs slimības posmi: hroniskā fāze (maz blastu, viegli vai grūti pamanāmi simptomi), paātrinātā fāze (blastu skaits palielinās, simptomi kļūst izteiktāki) un blastu krīze (blasti pārsniedz 20 %, iespējama izplatība ārpus kaulu smadzenēm un izteikti simptomi).

Noslēgumā jāņem vērā, ka pat vienas un tās pašas leikēmijas formas gadījumā ārstēšanas atbildreakcija dažādiem cilvēkiem var atšķirties, tādēļ stadija galvenokārt sniedz sākotnējo prognozes ietvaru un palīdz izvēlēties atbilstošāko ārstēšanas stratēģiju.