Resnās zarnas vēža cēloņi un riska faktori

Lielākā daļa resnās un taisnās zarnas vēža gadījumu sākas ar polipiem jeb nelieliem izaugumiem zarnu sieniņā. Lai gan vairums polipu nepāriet ļaundabīgā procesā, atsevišķi veidi var progresēt līdz vēzim, īpaši adenomatozie (adenomas) un displāziskie polipi, kā arī polipi, kas ir lielāki par 1 cm vai sastopami vairākos eksemplāros.

Saslimšanas veidošanos ietekmē gan iedzimti, gan dzīves laikā iegūti riska faktori. Izpratne par predispozīcijas cēloņiem palīdz savlaicīgi veikt pārbaudes un izvērtēt, vai nepieciešami agrīnāki profilakses pasākumi.

Pamatfaktori, kas palielina risku

Resnās zarnas vēža risks palielinās līdz ar vecumu, izteiktāk pēc 50 gadu sasniegšanas. Vienlaikus arvien biežāk saslimšana tiek konstatēta arī jaunākiem pieaugušajiem. Lai gan lielākā daļa gadījumu joprojām attiecas uz senioriem, pieaugošais rādītājs 20–39 gadu grupā mudina pētniekus meklēt papildu skaidrojumus. Parasti šādi gadījumi jaunā vecumā nav saistīti ar pārmantotiem sindromiem un attīstās sporādiski.

Pie nozīmīgiem riska faktoriem pieder arī liekais svars, uzturs ar augstu tauku daudzumu un biežu sarkanās vai pārstrādātās gaļas lietošanu, zems fiziskās aktivitātes līmenis, cukura diabēts, zarnu iekaisuma slimības un ģimenes anamnēze.

Polipi un to nozīme saslimšanas attīstībā

Polips ir zarnu gļotādas veidojums ar izmainītu audu struktūru. Praktiski visu zarnu vēžu sākotnējais posms visbiežāk saistīts ar adenomatoziem polipiem. Jo vairāk polipu konstatē, jo tie ir lielāki vai ar netipiskām šūnu izmaiņām, jo augstāka ir iespējamība, ka laika gaitā attīstīsies vēzis. Savlaicīga šādu polipu atklāšana un noņemšana faktiski novērš risku, ka tie kļūs ļaundabīgi.

Zarnu iekaisuma slimības

Ilgstošas zarnu iekaisuma slimības, piemēram, čūlainais kolīts vai Krona slimība, paaugstina zarnu vēža attīstības iespējamību. Risks īpaši pieaug, ja slimība ilgst daudzus gadus vai skar plašu zarnu daļu. Piemēram, ja saslimšana turpinās vairāk nekā 10 gadus, risks ievērojami palielinās, un visaugstākais tas ir gadījumos, kad iekaisums aptver visu zarnu.

Jāņem vērā, ka kairinātu zarnu sindroms šo risku nepalielina.

Vecums un iedzimtība

Novecojot saslimšanas varbūtība būtiski pieaug. Tāpat risks ir augstāks, ja pirmās pakāpes asinsradiniekiem ir bijis zarnu vēzis vai konstatēti polipi. Lai gan ne visi gadījumi ir ģenētiski noteikti, pārmantoti sindromi veido nozīmīgu daļu no zarnu vēža gadījumiem.

• Ģimenes adenomatozā polipoze (FAP) izraisa simtiem vai pat tūkstošiem polipu un gandrīz vienmēr noved pie vēža attīstības līdz vidus vecumam.
• Linča sindroms (iedzimts nepolipozs kolorektālais vēzis) palielina saslimšanas risku līdz aptuveni 80%.
• Peica–Jēgera sindroms ir reta slimība, kurai raksturīgi polipi un pigmentācijas plankumi uz lūpām vai mutes gļotādā jau kopš dzimšanas.

Dzīvesveida un vides faktori

• Palielināts ķermeņa svars un aptaukošanās ir vieni no būtiskākajiem riska faktoriem. Cilvēkiem ar aptaukošanos zarnu vēzis tiek diagnosticēts apmēram par 30% biežāk nekā cilvēkiem ar normālu svaru.
• Mazkustīgums ir saistīts ar augstāku risku, savukārt lielāka ikdienas fiziskā aktivitāte palielina iespējamību samazināt saslimšanas varbūtību.
• Uztura paradumi. Bieža sarkanās un pārstrādātās gaļas lietošana (vairāk nekā 40 g dienā) ir saistīta ar paaugstinātu risku. Pētījumos minēts ieteikums sarkano gaļu ierobežot līdz 500 g nedēļā, bet pārstrādāto gaļu ieteicams nelietot.
• Alkohols risku palielina arī mērenās devās, un, pieaugot patēriņam, pieaug arī nelabvēlīgā ietekme.
• Smēķēšana ne tikai paaugstina šīs vēža formas risku, bet ir saistīta arī ar smagāku slimības norisi. Katrs gads bez smēķēšanas būtiski samazina risku.

Citi iespējamie faktori

Ar zarnu vēža risku tiek saistīti arī vairāki citi apstākļi, tomēr pētījumu rezultāti nav viennozīmīgi:

• Ilgstoša hormonu nomākšana ārstēšanas dēļ, piemēram, atsevišķu onkoloģisku slimību gadījumos.
• Žultspūšļa izņemšana var būt saistīta ar audzēju attīstību resnās zarnas labajā daļā.
• Atsevišķas endokrīnās slimības, piemēram, akromegālija, vai sirds slimības.
• Vitamīnu trūkums, īpaši D vitamīna nepietiekamība, var ietekmēt risku.
• Imūnsupresija, piemēram, pēc nieru transplantācijas.
• Hronisks iekaisums, paaugstināts C reaktīvā proteīna līmenis, bieža caurejas līdzekļu lietošana vai noteiktu mikroorganismu (piemēram, Helicobacter pylori) izraisīti iekaisumi.

Kā gēni ietekmē zarnu vēža attīstību?

Kolorektālā vēža pārmantojamību nosaka dažādi mutēti gēni, tostarp APC (saistīts ar ģimenes adenomatozo polipozi), STK11 (Peica–Jēgera sindroms), kā arī POLD1, POLE, GREM1, MSH3 un NTHL1. Ja ģimenē ir bijuši saslimšanas gadījumi vai diagnosticēti minētie ģenētiskie sindromi, nepieciešama īpaša uzmanība un agrīnāka profilakses pieeja.

Vai visi zarnās atrastie polipi pārvēršas vēzī?

Lielākā daļa polipu ir labdabīgi. Visnozīmīgākais risks saistīts ar lieliem un adenomatoziem polipiem, taču arī šajā grupā tikai neliela daļa progresē līdz vēzim. Pēc polipu konstatēšanas kolonoskopijas laikā tos parasti izņem, jo precīzu novērtējumu par polipa bīstamību var sniegt tikai laboratoriska izmeklēšana.

Uztura paradumi un zarnu vēzis

Riska izmaiņas vairāk saistītas nevis ar diētu kopumā, bet ar konkrētu produktu lietošanu vai ierobežošanu. Lai mazinātu risku, ieteicams priekšroku dot putnu gaļai, zivīm un graudaugu produktiem, uzņemt vairāk ūdens, kā arī izvairīties no sarkanās un pārstrādātās gaļas, baltajiem miltu izstrādājumiem un saldinātiem dzērieniem.

Kādēļ pārstrādāta gaļa paaugstina risku?

• Apstrādājot gaļu ļoti augstā temperatūrā, veidojas ķīmiskas vielas, kas var izraisīt DNS mutācijas.
• Hēms, hemoglobīna sastāvdaļa, var radīt bojājumu zarnu šūnām.
• Pētījumos aprakstīta arī specifiska molekula Neu5Gc, kas dabiski veidojas, lietojot uzturā liellopu, jēra vai cūkas gaļu, un šis savienojums var veicināt audzēju augšanu.

Lai gan dažus faktorus ietekmēt nav iespējams, daudzi ar paaugstinātu risku saistīti paradumi ir maināmi. Fiziskās aktivitātes uzturēšana, sabalansēts uzturs, alkohola ierobežošana un atteikšanās no smēķēšanas ir galvenie profilakses virzieni, kas palīdz mazināt resnās zarnas vēža risku.