Divertikulīta diagnostika: būtiskākā informācija

Divertikulīts ir resnās zarnas iekaisīga saslimšana, kas visbiežāk sākas ar pēkšņām sāpēm vēderā, izmainītu vēdera izeju un paaugstinātu ķermeņa temperatūru. Tas attīstās situācijās, kad zarnu sieniņā izveidojušies nelieli izspīlējumi jeb divertikuli iekaist vai inficējas. Lai gan bieži novēro tādus simptomus kā diskomforts vēderā vai defekācijas traucējumi, tie nav specifiski un var būt raksturīgi arī citām slimībām, tādēļ ārstēšanā izšķiroša nozīme ir precīzai diagnostikai.

Kā nosaka divertikulītu

Diagnostikas process parasti sākas ar ārsta konsultāciju, ja ir ilgstošas vai izteiktas sāpes vēderā, aizcietējums, caureja, slikta dūša vai drudzis. Speciālists izvērtē vispārējo veselības stāvokli, noskaidro iepriekš pārciestās saslimšanas un, ja nepieciešams, nozīmē papildu izmeklējumus.

Visbiežāk tiek izmantoti šādi izmeklējumi:

• Asins analīzes – tiek vērtēti iekaisuma rādītāji, tostarp C reaktīvais proteīns (CRP).
• Urīna analīze – palīdz izslēgt urīnceļu saslimšanas, kas var izpausties ar līdzīgām sūdzībām.
• Taisnās zarnas digitāla izmeklēšana – ļauj novērtēt taisnās zarnas stāvokli un palīdz diferencēt citas iespējamās sāpju vai simptomu izcelsmes.
• Fēču izmeklēšana – var tikt nozīmēta, lai izslēgtu citas iespējamas kuņģa-zarnu trakta infekcijas.
• Datortomogrāfija (DT) – viens no galvenajiem izmeklējumiem, kas ļauj skaidri vizualizēt iekaisumu un atšķirt nekomplicētu divertikulītu no komplicēta (ar sarežģījumiem). Ja nepieciešams, izmeklējumu veic ar kontrastvielas ievadīšanu caur taisno zarnu.
• Magnētiskās rezonanses izmeklējums (MRI) – reizēm tiek pielietots, īpaši grūtniecēm vai komplikāciju izvērtēšanai, tomēr nereti tas ir dārgāks un mazāk pieejams nekā DT.
• Ultrasonogrāfija – neinvazīvs izmeklējums iekaisuma pazīmju noteikšanai bez starojuma iedarbības, taču atsevišķās situācijās tā veikšanai nepieciešams vairāk laika un lielāka pieredze.

Kad ir lietderīgi veikt papildu izmeklējumus

Daudziem cilvēkiem divertikuli zarnās tiek atklāti nejauši, piemēram, profilaktiskas kolonoskopijas laikā, un tie bieži nerada nekādas sūdzības. Tomēr, ja šie izspīlējumi iekaist vai inficējas, var parādīties vēdera sāpes, izmaiņas vēdera izejā, slikta dūša, vemšana vai gļotas fēcēs, un šādā gadījumā ir būtiski pēc iespējas drīzāk vērsties pie ārsta.

Speciālistam jāpastāsta, ja iepriekš jau ir konstatēti zarnu divertikuli. Personām pēc 60 gadu vecuma divertikuli tiek atrasti īpaši bieži, tādēļ šajā vecuma grupā ārsti pievērš pastiprinātu uzmanību, ja parādās aizdomīgi simptomi.

Slimības, kas var izpausties ar līdzīgiem simptomiem

Divertikulītam raksturīgās pazīmes nereti līdzinās citu vēdera dobuma slimību izpausmēm. Pie tām pieder:

• Apendicīts
• Zarnu nosprostojums
• Zarnu perforācija
• Resnās zarnas vēzis
• Ārpusdzemdes grūtniecība
• Endometrioze
• Iekaisīgas zarnu slimības, piemēram, Krona slimība vai čūlainais kolīts
• Baktēriju vai vīrusu izraisīts gastroenterīts
• Kairinātas zarnas sindroms (KZS)
• Išēmisks kolīts
• Nierakmeņi
• Olnīcu cistas
• Mazā iegurņa iekaisuma slimība
• Olnīcas vai sēklinieka sagriešanās
• Mazā iegurņa abscesi
• Urīnceļu infekcijas

Divertikuloze un divertikulīts – ar ko tie atšķiras

Divertikuloze ir stāvoklis, kad resnās zarnas sieniņā ir izveidojušās nelielas kabatiņas jeb izspīlējumi. Lielākajai daļai cilvēku tie nerada diskomfortu. Nereti pietiek ar stāvokļa novērošanu, šķiedrvielām bagātāku uzturu, regulārām fiziskām aktivitātēm un atteikšanos no kaitīgiem ieradumiem.

Situācijā, kad šīs kabatiņas iekaist vai tiek inficētas, attīstās divertikulīts. Tad biežāk ir nepieciešama aktīva ārstēšana un ārsta uzraudzība.

Ārstēšanas īpatnības un iespējamās komplikācijas

Pēc divertikulīta apstiprināšanas terapija tiek izvēlēta atbilstoši slimības smagumam: dažkārt pietiek ar atpūtu un uztura korekcijām, savukārt smagākos gadījumos var būt vajadzīga ārstēšana stacionārā. Ārstēšanā nereti izmanto pretiekaisuma līdzekļus, pretsāpju medikamentus, antibiotikas vai intravenozu šķidruma terapiju.

Ilgstošs vai atkārtots divertikulīts var izraisīt komplikācijas, tostarp:

• Fistulu veidošanos (netipisku savienojumu starp orgāniem)
• Zarnas sienas perforāciju
• Peritonītu
• Abscesu veidošanos (infekcijas perēkļus)
• Zarnu lūmena sašaurināšanos

Sāpju mazināšanai mājas apstākļos visbiežāk pietiek ar vienkāršiem pretsāpju līdzekļiem. Uzturā dažas dienas parasti tiek ieteikti mīksti vai šķidri produkti līdz simptomu mazināšanās brīdim. Ja slimības gaita ir komplicēta vai ir izveidojušās komplikācijas, ārstēšanu turpina slimnīcā.

Atsevišķos gadījumos, ja iekaisums regulāri atkārtojas vai attīstās nopietnas komplikācijas, var tikt apsvērta bojātās zarnas daļas ķirurģiska izņemšana. Šādu risinājumu izmanto reti, galvenokārt situācijās, kad citas ārstēšanas iespējas nav efektīvas.

Kā mazināt slimības atkārtošanās risku

Daļai pacientu pēc ārstēšanas var rasties atkārtota slimības epizode, tādēļ parasti tiek ieteikts:

• Palielināt šķiedrvielu daudzumu uzturā
• Atmest smēķēšanu
• Regulāri nodarboties ar fiziskām aktivitātēm

Aptuveni trešdaļai pacientu slimība var atgriezties, tādēļ nozīmīgas ir ilgtermiņa veselīga dzīvesveida rekomendācijas.

Kad nepieciešams vērsties pēc medicīniskas palīdzības

Lai gan cilvēki, kuri agrāk ir slimojuši ar divertikulītu, dažkārt simptomus spēj atpazīt agrāk, daļa pacientu par paaugstinātu risku neuzzina līdz brīdim, kad stāvoklis būtiski saasinās.

Nevajadzētu vilcināties meklēt medicīnisku palīdzību, ja ir stipras vai ilgstošas sāpes vēderā, pēkšņi sākusies caureja, aizcietējums, slikta dūša, vemšana vai konstatētas asinis fēcēs. Pēkšņas stipras sāpes vēderā, izteikts nespēks, reibonis vai ģībonis ir pazīmes, kuru gadījumā nekavējoties nepieciešama neatliekama palīdzība.

Kopsavilkums

Divertikuloze bieži norit bez simptomiem, tomēr atsevišķos gadījumos tā var pāriet iekaisuma procesā un izraisīt divertikulītu. Šis stāvoklis parasti izpaužas ar sāpēm vēderā un citiem gremošanas traucējumiem, kuru izvērtēšana jāveic ārstam. Diagnostikai, papildus fiziskai izmeklēšanai un simptomu anamnēzei, nereti ir vajadzīgi arī laboratoriskie un attēldiagnostikas izmeklējumi. Precīzi noteikta diagnoze un atbilstoši izvēlēta ārstēšana palīdz mazināt komplikāciju risku un samazināt slimības atkārtošanās iespējamību.