Infekciozās mononukleozes etioloģija un riska faktori

Infekciozo mononukleozi, ko bieži dēvē par skūpstu slimību, ir vīrusu izraisīta infekcija, un visbiežākais tās ierosinātājs ir Epšteina–Bāra vīruss (EBV). Lai gan galvenais pārnešanas ceļš ir siekalas, līdzīgus simptomus var radīt arī citi vīrusi vai mikroorganismi. Mononukleoze ir īpaši izplatīta pusaudžu un jaunu pieaugušo vidū, savukārt bērnībā daudzi ar šo infekciju inficējas bez izteiktām pazīmēm vai ar vieglu simptomātiku.

Simptomu ilgums

Pirmās mononukleozes pazīmes parasti parādās tikai pēc 4–6 nedēļām no inficēšanās brīža. Maziem bērniem slimības norise visbiežāk ir īslaicīga un var ilgt tikai dažas dienas. Tomēr pusaudžiem un pieaugušajiem tipisks atveseļošanās periods parasti ir 2–4 nedēļas. Nogurums, kas ir viens no biežākajiem simptomiem, atsevišķos gadījumos var saglabāties līdz pat 6 mēnešiem.

Galvenie iemesli

Kaut arī EBV ir primārais mononukleozes izraisītājs, reizēm klīnisko ainu var izraisīt arī citomegalovīruss (CMV) vai citi vīrusi, kā arī parazīts Toxoplasma gondii. Tādēļ, nosakot diagnozi, ārsti izvērtē arī citas saslimšanas, kas var radīt līdzīgus simptomus.

Pārnešanas veidi

Visbiežāk EBV izplatās ar siekalām, piemēram, skūpstoties vai lietojot kopīgus ēšanas piederumus, dzērienu pudeles, krūzes vai pat salmiņus. Dažkārt vīruss var tikt nodots arī ar citiem ķermeņa šķidrumiem, piemēram, asinīm, gļotām vai dzimumšķidrumiem. Nereti inficēšanās notiek no cilvēka, kurš pats nejūt simptomus, bet tomēr spēj izplatīt vīrusu.

Izplatība vecumgrupās

Aptuveni puse bērnu līdz 5 gadu vecumam ir inficējušies ar EBV, tomēr daudziem slimība norit bez sūdzībām vai ar nelielu nespēku. Lielākajai daļai pieaugušo līdz brieduma vecumam jau ir izveidojusies imunitāte pret šo infekciju. Izteiktāka mononukleozes forma visbiežāk novērojama pusaudžiem un jauniešiem; ja inficēšanās notiek pusaudža vecumā, mononukleoze attīstās apmēram ceturtajai daļai.

Zīdaiņiem līdz 1 gada vecumam saslimšanas risks ar mononukleozi ir zems, jo viņi saņem aizsargājošās mātes antivielas. Pat gadījumos, kad mātei ir aktīva vai atkārtoti aktivizējusies EBV infekcija, jaundzimušajiem parasti simptomi neizpaužas.

Infekciozitātes periods un atkārtota aktivizēšanās

Nav precīzi zināms, cik ilgi cilvēks saglabājas infekciozs pēc akūtās mononukleozes fāzes, tomēr daļa pētījumu norāda, ka vīruss var tikt izplatīts līdz pat 18 mēnešiem. Vīruss organismā saglabājas visu mūžu: pēc primārās infekcijas, kad simptomi mazinās un izzūd, EBV pāriet miera stāvoklī. Ja imūnsistēmas darbība pavājinās, vīruss var atkal aktivizēties un tikt nodots citiem, reizēm arī pilnīgi bez simptomiem.

Dzīvesveida riska faktori

Lielākā daļa jauniešu ne vienmēr var noteikt, kad ir notikusi inficēšanās ar EBV, tāpēc nereti nav skaidrs, vai imunitāte jau ir izveidojusies vai saslimšanas risks saglabājas. Profilakses nolūkā ieteicams ievērot vairākus paradumus, īpaši situācijās, kad ģimenē vai tuvākajā vidē ir saslimušie:

• slimības laikā izvairīties no skūpstīšanās
• nelietot kopā ēšanas piederumus vai krūzes
• nedzert no vienām un tām pašām pudelēm vai salmiņiem
• klepojot vai šķaudot aizsegt muti
• regulāri mazgāt rokas

Mononukleozes gadījumā ne vienmēr ir nepieciešams palikt mājās tieši infekcijas izplatīšanas riska dēļ, taču simptomu dēļ parasti ieteicama atpūta. Lai gan visbiežākais pārnešanas ceļš ir siekalas, novērojumi liecina, ka seksuāli aktīvi pusaudži slimo biežāk, tādēļ slimības aktīvās norises laikā ieteicams ierobežot dzimumdzīvi, un barjeras aizsardzības līdzekļi (prezervatīvi, dentālās aizsargplēves) var papildus mazināt EBV pārnešanas risku, kā arī pasargāt no seksuāli transmisīvām infekcijām.

Kāpēc mononukleoze var atkārtoties?

Epšteina–Bāra vīruss organismā saglabājas miera stāvoklī pastāvīgi, tādēļ noteiktos apstākļos, īpaši imunitātes pavājināšanās gadījumā, tas var atkārtoti aktivizēties. Visbiežāk šādā situācijā simptomi neparādās, tomēr vīruss var tikt izplatīts citiem nepamanīti. Ja imūnsistēma ir novājināta, pastāv risks atkārtoti saslimt ar mononukleozes formu.