Aptaukošanās diagnostikas kritēriji

Aptaukošanās diagnostika ir būtiski plašāks process nekā vienkārša ķermeņa masas noteikšana. Lai precīzi izvērtētu ķermeņa masu un ar to saistītos veselības riskus, ārsts parasti veic visaptverošu novērtējumu, izmantojot vairākas pieejas: sākot ar ķermeņa masas indeksu (ĶMI) un vidukļa apkārtmēru, līdz laboratoriskajiem izmeklējumiem un fiziskai apskatei.

Aptaukošanās diagnostikas principi

Aptaukošanās izplatība pasaulē strauji pieaug, un šis stāvoklis kļūst par vienu no nozīmīgākajiem sabiedrības veselības izaicinājumiem. Aptaukošanās var pasliktināt psiholoģisko pašsajūtu, saīsināt paredzamo dzīves ilgumu un palielināt priekšlaicīgas nāves risku. Savlaicīga atpazīšana un ātra rīcība palīdz mazināt komplikāciju iespējamību.

Visdrošākais veids, kā noteikt aptaukošanos, nav balstīties tikai uz svaru rādījumu. Ķermeņa masas izvērtēšanā tiek ņemti vērā vairāki rādītāji:

• Ķermeņa masas indekss (ĶMI): to aprēķina, ķermeņa masu (kg) dalot ar augumu (m) kvadrātā.
• Vidukļa apkārtmērs: ļauj netieši novērtēt viscerālo taukaudu (iekšējo tauku) apjomu ap iekšējiem orgāniem.
• Fiziskā apskate: tiek noteikts augums, svars, dzīvībai svarīgie rādītāji un vispārējais organisma stāvoklis.
• Laboratoriskie izmeklējumi: palīdz konstatēt, vai aptaukošanās jau ietekmējusi orgānu funkcijas, kā arī atklāt blakusslimības.
• Riska faktoru izvērtēšana: tiek ņemta vērā iedzimtība, dzīvesveida paradumi un veselības anamnēze.

ĶMI un tā ierobežojumi

Ķermeņa masas indekss (ĶMI) ir visbiežāk izmantotais rādītājs aptaukošanās noteikšanai. Pieaugušajiem par veselīgu ĶMI intervālu parasti uzskata 18,5–24,9 kg/m². Aptaukošanos visbiežāk diagnosticē, ja ĶMI ir 30 vai vairāk, un smaguma pakāpes iedala šādi:

• I klase: ĶMI 30,0–34,9
• II klase: ĶMI 35,0–39,9
• III klase: ĶMI 40 vai vairāk

Vienlaikus ĶMI neatspoguļo vecuma, dzimuma, ķermeņa uzbūves vai etniskās izcelsmes ietekmi. Fiziski trenētiem un muskuļotiem cilvēkiem ĶMI var būt paaugstināts, lai gan tauku daudzums ir zems. Savukārt veselības riski var pastāvēt arī pie normāla svara, piemēram, ja dominē viscerālo (iekšējo) tauku uzkrāšanās.

Vidukļa apkārtmēra nozīme

Vidukļa apkārtmērs ir būtisks rādītājs, novērtējot sirds un asinsvadu slimību vai cukura diabēta risku. Ja vidukļa apkārtmērs pārsniedz 88 cm sievietēm un 102 cm vīriešiem (ja ĶMI ir 25–34,9), pieaug hronisku slimību iespējamība. Vidukļa apkārtmēru ieteicams izvērtēt vismaz reizi gadā, īpaši gadījumos, kad svars mēdz palielināties.

Tomēr šī metode nav universāla: ja ĶMI pārsniedz 35 vai arī dažādu etnisko grupu pārstāvjiem vidukļa apkārtmērs var nebūt pietiekami uzticams rādītājs, tāpēc vienmēr jāvērtē arī citi parametri.

Citu faktoru un izmeklējumu nozīme

Lai diagnostika būtu precīzāka, nepieciešama kompleksa pieeja, un tādēļ parasti tiek veikta detalizēta saruna par ēšanas paradumiem, fizisko aktivitāti, iepriekšējiem mēģinājumiem samazināt svaru un ģimenes anamnēzi. Ārsts izvērtē arī psiholoģisko stāvokli, tostarp garastāvokļa svārstības, sociālās grūtības un miega kvalitāti.

Laboratoriskie izmeklējumi visbiežāk ietver:

• holesterīna līmeņa noteikšanu
• glikozes līmeni asinīs un HbA1c (cukura diabēta iespējamības izvērtēšanai)
• vairogdziedzera hormonu analīzes
• aknu enzīmu noteikšanu, jo aptaukošanās bieži ir saistīta ar taukainu aknu slimību

Papildus var tikt veikti citi izmeklējumi, piemēram, sirds darbības izvērtēšana ar EKG, bet atsevišķām pacientu grupām arī padziļināti testi atkarībā no simptomiem vai riska faktoriem.

Bērnu un pusaudžu aptaukošanās diagnostika

Bērniem un pusaudžiem aptaukošanos nosaka, izmantojot augšanas līknes un procentiles, salīdzinot bērna auguma un svara rādītājus ar vienaudžu datiem. Antsvēru parasti norāda 85.–94. procentile, savukārt aptaukošanos – rādītāji virs 95. procentiles.

• tiek analizēta ģimenes veselības anamnēze
• tiek izvērtēti uztura un fiziskās aktivitātes ieradumi
• tiek ņemti vērā psihosociālie apstākļi (attiecības, emocionālais stāvoklis, miega kvalitāte, mobings)
• tiek meklētas citas veselības problēmas

Bērniem var noteikt holesterīna līmeni, glikozes rādītājus asinīs un hormonālo līdzsvaru, īpaši gadījumos, kad pastāv papildu slimības pazīmes.

Pusaudžu izmeklēšana

Pusaudžiem ĶMI aprēķina pēc tāda paša principa kā pieaugušajiem, tomēr rezultāti tiek interpretēti, salīdzinot ar attiecīgā vecuma vienaudžiem. ĶMI, kas pārsniedz 95. procentili vai sasniedz 30 un vairāk, nereti norāda uz aptaukošanos un nepieciešamību veikt pilnu medicīnisku izvērtējumu (anamnēze, fiziskā apskate, asins analīzes, radioloģiskie izmeklējumi).

Aptaukošanās diferenciāldiagnostika

Lai aptaukošanos noteiktu korekti, nepietiek tikai ar lielu ķermeņa masu vai paaugstinātu ĶMI. Dažiem cilvēkiem, īpaši sportistiem, var būt izteikta muskuļu masa un salīdzinoši maz taukaudu, tādēļ ĶMI var radīt maldinošu priekšstatu. Savukārt citiem ar normālu svaru, bet palielinātu iekšējo tauku īpatsvaru, risks var būt paaugstināts, lai gan ĶMI to neuzrāda.

• Vidukļa apkārtmērs palīdz spriest par tauku daudzumu ap iekšējiem orgāniem.
• Ultrasonogrāfija ļauj tieši izmērīt tauku slāņa biezumu.
• Divu enerģiju rentgenstaru absorbciometrija (DEXA) nosaka ķermeņa sastāvu, tostarp kopējo tauku procentu.
• Bioelektriskās pretestības metode: palīdz izvērtēt tauku un muskuļu attiecību.
• Ādas kroku biezuma mērīšana ar speciālām knaiblēm.

Parasti mērījumus veic vairākās ķermeņa vietās, piemēram, bicepsa, tricepsa, paduses apvidū, uz vēdera un citur. Šie izmeklējumi kombinācijā ar ĶMI sniedz ārstam iespēju precīzāk raksturot aptaukošanās pakāpi.

Atjaunoti diagnostikas paņēmieni

Pasaules veselības aprūpes speciālisti arvien biežāk rosina pāriet uz visaptverošāku pieeju, nebalstoties tikai uz ĶMI vai vienu mērījumu metodi. Tiek norādīts, ka jaunāki diagnostikas standarti paredz vairāku rādītāju kombinēšanu: nozīme ir ne tikai vidukļa apkārtmēram, bet arī vidukļa un gurnu attiecībai vai vidukļa un auguma attiecībai, kā arī ķermeņa sastāva analīzei. Aptaukošanos būtu jādiagnosticē tad, ja tauku audu pārpalikums tieši pasliktina orgānu funkcijas vai traucē normālu ikdienas funkcionēšanu.

Ģenētiskie un citi aptaukošanās riska faktori

Noteiktas ģenētiskas īpatnības var palielināt tendenci uz tauku uzkrāšanos, taču iedzimtība ir tikai viens no iemesliem. Daudzos gadījumos veselīga dzīvesveida paradumi, fiziskā aktivitāte, sabalansēts uzturs un labvēlīgs psiholoģiskais stāvoklis ļauj mazināt iedzimto risku ietekmi.

Aptaukošanās profilakse

Aptaukošanās profilaksi visvieglāk uzsākt pakāpeniski: ieteicams izvēlēties uzturvērtībai labvēlīgākus produktus, ierobežot cukura un piesātināto tauku uzņemšanu, atteikties no pārtikas ar augstu pārstrādes pakāpi un dzert vairāk ūdens. Regulāras fiziskās aktivitātes ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem atbilstošas ķermeņa masas uzturēšanai. Tikpat nozīmīga ir arī kvalitatīva miega nodrošināšana un stresa kontrole.