Nieru šūnu karcinoma: simptomi, stadijas un prognoze

Nieru šūnu karcinoma ir visbiežāk sastopamais nieru vēža veids, kas parasti attīstās cilvēkiem vidējā vai vecākā vecumā. Slimība nereti ilgstoši norit bez izteiktām sūdzībām, jo agrīnās stadijās simptomi var nebūt vispār vai arī tie ir nespecifiski un vāji pamanāmi. Vēzim progresējot, daļai pacientu var parādīties dažāda rakstura pazīmes, sākot ar pastiprinātu nogurumu un beidzot ar sāpēm mugurā vai vēderā, asiņu piejaukumu urīnā vai strauju ķermeņa masas samazināšanos.

Kādi simptomi var liecināt par nieru vēzi?

Nieru šūnu karcinoma parasti sākas vienā nierē. Pirmās izpausmes bieži ir vispārīgas, tāpēc tās var sajaukt ar citu slimību pazīmēm. Samērā bieži tiek aprakstītas sāpes vēdera vai muguras apvidū, un tās ne vienmēr ir abpusējas, visbiežāk tās jūtamas vienā pusē. Dažkārt var būt sataustāms veidojums jostasvietā vai sānos.

• Ilgstošs nogurums
• Spēku izsīkums
• Sāpes vēderā vai sānā zem ribām
• Sāpes jostas daļā
• Asinis urīnā (hematūrija)
• Sataustāms audzējs vai pietūkums vēdera vai sānu apvidū
• Negaidīta apetītes mazināšanās, ķermeņa masas kritums
• Paaugstināta ķermeņa temperatūra bez skaidra iemesla

Lai gan šīs pazīmes var būt gan lokalizētas, gan izplatītas slimības izpausmes, tās nereti tiek pamanītas vēlākā periodā, kad audzējs ir progresējis vai izplatījies ārpus nieres, piemēram, kaulos, plaušās vai smadzenēs. Šādās situācijās var parādīties arī papildu sūdzības, tostarp pastāvīgas vai pieaugošas muguras sāpes, elpas trūkums vai galvassāpes.

Kā slimība ietekmē organisma darbību?

Nieru vēzis var skart ne tikai nieru audus, bet ietekmēt arī visu organismu. Nieru funkcijai pasliktinoties, var attīstīties hipertensija (paaugstināts asinsspiediens) un novērotas izmaiņas asinsainā, piemēram, anēmija vai eritrocitoze (palielināts eritrocītu daudzums). Dažkārt slimība izraisa tā dēvētos paraneoplastiskos sindromus, kad audzēja izdalītās vielas iedarbojas uz citām organisma sistēmām. Ja process skar smadzenes, var parādīties līdzsvara traucējumi, apziņas izmaiņas vai krampju lēkmes.

Cēloņi un riska faktori

Nieru šūnu karcinomas precīzs attīstības iemesls bieži nav nosakāms, tomēr ir zināmi faktori, kas būtiski paaugstina saslimšanas risku. Nozīmīgākie ir smēķēšana un ilgstoša saskare ar toksiskām ķīmiskām vielām, piemēram, pesticīdiem vai atsevišķām rūpniecībā izmantotām vielām. Riska pieaugums saistīts arī ar lieko svaru, paaugstinātu asinsspiedienu un cukura diabētu, jo šie hroniskie stāvokļi ir korelē ar lielāku audzēja attīstības iespējamību.

Paaugstināts risks ir arī personām, kuru tuviem radiniekiem ir bijis nieru vēzis. Dažās ģimenēs sastopama iedzimta nosliece, piemēram, fon Hipela–Lindau slimība, kas veicina audzēju veidošanos dažādos orgānos. Ietekmi var atstāt arī ilgstoša noteiktu medikamentu lietošana, kuru vielmaiņa un izvadīšana lielā mērā norit caur nierēm.

Kā diagnosticē nieru šūnu karcinomu?

Ja slimība ir progresējusi vai parādās vismaz viens raksturīgs simptoms, ārsts izvērtē pacienta slimības vēsturi, noskaidro sūdzības, iztaujā par kaitīgiem ieradumiem, dzīves apstākļiem un lietotajiem medikamentiem. Tiek veikta rūpīga fiziskā izmeklēšana, tostarp vēdera palpācija, asinsspiediena mērīšana, kā arī jutīguma vai pietūkuma izvērtēšana.

Precīzākai diagnostikai nepieciešami laboratoriskie izmeklējumi, no kuriem būtiskākie ir asins rādītāji, tostarp pilna asinsaina, bioķīmiskie rādītāji un elektrolīti. Nieru darbības izmaiņas nereti agrīni atspoguļojas asins analīzēs, piemēram, pazemināts hemoglobīna līmenis vai palielināts eritrocītu daudzums. Tiek veikta arī urīna analīze, kas palīdz konstatēt iekaisuma pazīmes vai asinis urīnā un meklēt audzēja šūnas, kas var būt pirmais signāls par nieru audzēju.

Attēldiagnostika un biopsija

Diagnozes noteikšanā galvenā nozīme ir ultrasonogrāfijai, datortomogrāfijai vai magnētiskās rezonanses izmeklējumam. Šīs metodes ļauj izvērtēt audzēja izmēru, lokalizāciju un to, vai process ir izplatījies blakus audos, piemēram, virsnierēs vai limfmezglos. Ja nepieciešams, veic biopsiju, ar tievu adatu paņemot nelielu nieru audu paraugu mikroskopiskai analīzei. Biopsija palīdz precizēt audzēja veidu un novērtēt tā agresivitāti.

Slimības stadijas

• 1. stadija – audzējs atrodas tikai nierē un nepārsniedz 7 cm.
• 2. stadija – audzējs ir lielāks par 7 cm, taču nav izplatījies ārpus nieres.
• 3. stadija – audzējs skāris apkārtējos audus, piemēram, virsnieri.
• 4. stadija – vēzis izplatījies uz citiem orgāniem vai ķermeņa zonām.

Ārstēšanas iespējas

Nozīmīgākā ārstēšanas metode ir ķirurģiska audzēja izņemšana. Atkarībā no klīniskās situācijas var izņemt audzēja skarto nieres daļu, visu nieri vai veikt plašāku operāciju, vienlaikus izņemot arī apkārtējos audus un limfmezglus. Ja izņemta tikai viena niere, cilvēks parasti var turpināt dzīvot bez būtiskiem ikdienas ierobežojumiem. Savukārt, ja tiek zaudētas abas nieres, ir nepieciešama pastāvīga dialīze.

• Daļēja nefrektomija – izņem tikai audzēja skarto nieres segmentu.
• Pilna nefrektomija – izņem visu nieri.
• Radikāla nefrektomija – izņem nieri kopā ar apkārtējiem audiem un limfmezgliem.

Citas terapijas metodes, tostarp staru terapija, ķīmijterapija, imūnterapija vai mērķterapija, tiek izvēlētas atbilstoši slimības stadijai, audzēja tipam un pacienta vispārējam stāvoklim. Sarežģītākos gadījumos ārstēšana tiek vērsta arī uz metastāzēm citos orgānos. Medikamentozās shēmas tiek piemeklētas individuāli, lai kavētu ļaundabīgo šūnu augšanu vai ietekmētu imūnās sistēmas darbību.

Plānojot ārstēšanas taktiku, tiek ņemti vērā būtiskākie faktori, tostarp slimības izplatība, audzēja tips, pacienta vecums un vispārējais veselības stāvoklis. Vienlaikus tiek vērtēta arī uztura nodrošināšana un asinsspiediena kontrole, un atsevišķos gadījumos var būt nepieciešami specifiski medikamenti vai papildu simptomātiska terapija.

Kopsavilkums

Nieru šūnu karcinoma ir biežākais ļaundabīgais nieru audzējs, kam raksturīga daudzveidīga norise un simptomi. Lielāks saslimšanas risks ir smēķētājiem, cilvēkiem ar lieko svaru, personām ar ilgstošu kontaktu ar toksiskām ķīmiskām vielām, kā arī tiem, kuru ģimenē bijuši nieru vēža gadījumi. Agrīnas diagnostikas pamatā ir ultrasonogrāfija, datortomogrāfija, biopsija, kā arī asins un urīna analīzes. Galvenā ārstēšanas pieeja ir ķirurģiska ārstēšana, ko bieži papildina citas mūsdienīgas terapijas. Rūpējoties par nieru veselību un izvairoties no zināmajiem riska faktoriem, iespējams mazināt šīs nopietnās slimības attīstības varbūtību.