Vējbaku profilakse

Vējbakas ir īpaši lipīga infekcijas slimība, ko izraisa vējbaku–jostas rozes vīruss (VZV). Inficēšanās iespējama cieša kontakta laikā ar slimo personu vai ieelpojot gaisā nonākušus pilienus, kas izplatās, cilvēkam klepojot vai šķaudot.

Kā izplatās vējbakas?

Inficēšanās risks pastāv jau pirms izsitumu parādīšanās, jo vīrusu cilvēks var izplatīt vairākas dienas pirms pirmajām ādas izmaiņām.

Lai mazinātu saslimšanas iespējamību, būtiski izvairīties no cieša kontakta ar slimiem cilvēkiem un ievērot stingru higiēnu. Tomēr par efektīvāko profilakses metodi tiek uzskatīta vakcinācija pret vējbakām.

Vakcinācija

Kopš vējbaku vakcīnas ieviešanas saslimstība valsts līmenī ir būtiski samazinājusies. Pašlaik vējbaku imunizācijai izmanto divu veidu dzīvas novājinātas (atenuētas) vakcīnas:

• Monovalenta vējbaku vakcīna (lietojama atsevišķi)
• Kombinētā MMRV vakcīna (masalas, epidēmiskais parotīts, masaliņas un vējbakas)

Šīs vakcīnas nevajadzētu jaukt ar jostas rozes vakcīnu, ko izmanto gadījumos, kad vīruss aktivējas vēlākā vecumā.

Ieteicamais vakcinācijas grafiks

Plānojot vakcināciju, ieteicams ievērot vecumam atbilstošas shēmas:

• Bērniem tiek ievadītas divas devas: pirmā 12–15 mēnešu vecumā, otrā 4–6 gadu vecumā.
• 7–12 gadus veciem bērniem, kuri nav slimojuši un nav vakcinēti, ieteicamas divas devas ar 3 mēnešu intervālu.
• Personām no 13 gadu vecuma (ja dzimušas 1980. gadā vai vēlāk), kuras nav slimojušas vai nav vakcinētas, rekomendē divas devas ar 4–8 nedēļu intervālu.

Divas vakcīnas devas nodrošina 88–98% aizsardzību pret inficēšanos.

Pašlaik nav precīzi noteikts, cik gadus vakcīna saglabā aizsardzību pret vējbakām, tomēr lielākā daļa dzīvo vakcīnu nodrošina ilgstošu imunitāti, un antivielas organismā var konstatēt arī pēc vairākiem gadu desmitiem.

Kad vakcinācija nav pieļaujama?

Lai gan vakcinācija pret vējbakām ir ļoti efektīva, tā nav piemērota visiem. Vakcīnas ievadīšana nav ieteicama šādos gadījumos:

• Ja pēc iepriekšējas vakcīnas vai kādas tās sastāvdaļas (piemēram, želatīna vai neomicīna) ir bijusi smaga alerģiska (anafilaktiska) reakcija.
• Ja ir diagnosticēts asins vai kaulu smadzeņu ļaundabīgs audzējs (piemēram, leikēmija, limfoma, mieloma).
• Ja nesen, pēdējo 3–11 mēnešu laikā, saņemti asins produkti vai imūnglobulīna preparāti.
• Ja ģimenē ir bijuši primāra imūndeficīta gadījumi, izņemot situācijas, kad cilvēka imūnās sistēmas funkcija ir pierādīti pietiekama.
• Grūtniecības laikā vai ja pastāv aizdomas par grūtniecību.

Ja cilvēkam ir akūta slimība vidēji smagā vai smagā formā, vakcināciju atliek līdz pilnīgai izveseļošanai.

Kā tiek ievadīta vakcīna?

Vējbaku vakcīnu ievada zemādā, visbiežāk augšdelmā vai augšstilbā. Konkrētā vakcīna var atšķirties atkarībā no vecuma:

• 12–47 mēnešus veciem bērniem biežāk kā pirmo devu lieto Varivax vienlaikus ar masalu, epidēmiskā parotīta un masaliņu vakcīnu, tās ievadot atsevišķās injekcijās; otrajai devai priekšroka nereti tiek dota kombinētajai MMRV vakcīnai.
• Pieaugušajiem no 13 gadu vecuma abas devas parasti ievada ar Varivax; kombinētā MMRV vakcīna šai vecuma grupai netiek lietota.

Iespējamās blakusparādības

Lielākajai daļai cilvēku vakcinācija pret vējbakām neizraisa nevēlamas reakcijas, bet, ja tās rodas, parasti tās ir vieglas:

• nelielas sāpes vai apsārtums injekcijas vietā
• īslaicīga subfebrila temperatūra
• neliels izsitums injekcijas vietas apvidū
• īslaicīgas locītavu sāpes vai stīvums

Aptuveni pusei vakcinēto bērnu periodā starp pirmo un otro devu novēro vismaz vienu no minētajām reakcijām.

Praktiski ieteikumi aizsardzībai

Tā kā vējbaku vīruss izplatās vēl pirms izsitumu parādīšanās, ir grūti paredzēt, kad infekcija tiek nodota citiem. Ja kāds ģimenē ir saslimis, risku var mazināt, ievērojot šādus pasākumus:

• slimo personu ieteicams izvietot atsevišķā istabā
• uzturēšanos slimnieka telpā ierobežojiet līdz minimumam, lai mazinātu vīrusa izplatīšanos gaisā
• centieties slimnieku neaiztikt un neskūpstīt; pēc jebkura kontakta rūpīgi nomazgājiet rokas
• pieskaroties iespējami inficētiem priekšmetiem, lietojiet vienreizlietojamos cimdus
• traukus nelietojiet kopīgi; krūzes, šķīvjus un galda piederumus pēc lietošanas mazgājiet karstā ūdenī vai trauku mazgājamajā mašīnā
• durvju rokturus, virsmas un rotaļlietas dezinficējiet ar piemērotiem tīrīšanas līdzekļiem; iespējams izmantot arī atšķaidītu hlora šķīdumu (1 tējkarote balinātāja uz 1 glāzi ūdens)
• ieteicams neļaut slimniekam kasīt pūslīšus, jo to saturs ir īpaši infekciozs; īsi nogriezti nagi vai kokvilnas cimdi var mazināt ādas bojājumu risku

Atgriešanās skolā vai darbā pieļaujama tikai tad, kad visi vējbaku pūslīši ir pilnībā apžuvuši un pārklājušies ar krevelēm, visbiežāk 5–7 dienu laikā pēc izsitumu sākuma.

Vakcinētiem bērniem vējbaku norise parasti ir vieglāka un pūslīši var arī neveidoties, tomēr arī šādā situācijā bērnam jāpaliek mājās, līdz plankumi izzūd un 24 stundu laikā vairs neparādās jauni izsitumu elementi.

Vējbaku vakcīnas vēsture un efektivitāte

Pirmās vējbaku vakcīnas sāka izmantot 1995. gadā. Plaša vakcinācijas ieviešana ik gadu palīdz novērst miljoniem saslimšanas gadījumu, tūkstošiem hospitalizāciju un simtiem nāves gadījumu. Turklāt vakcinācija samazina arī jostas rozes attīstības risku, kas ir vēlīna tā paša vīrusa izraisīta saslimšana.

Kas var saslimt arī pēc vakcinācijas?

Lai gan vakcīna ir ļoti efektīva, atsevišķos gadījumos vējbakas var attīstīties arī vakcinētai personai, un šo situāciju dēvē par izrāviena infekciju. Parasti tā norit vieglāk: ir neliela temperatūras paaugstināšanās, mazāk nekā 50 izsitumu elementi, un simptomu ilgums ir īsāks nekā nevakcinētiem. Personām, kuras saņēmušas tikai vienu devu, aptuveni ceturtajai daļai vai trešdaļai slimība var noritēt līdzīgi kā nevakcinētiem, tādēļ tiek rekomendētas divas devas.

Kā ierobežot vējbaku izplatīšanos?

Vakcinācija saglabājas kā visefektīvākais aizsardzības veids. Ja kāds mājsaimniecībā saslimst, ir ļoti iespējams, ka infekcija izplatīsies arī pārējiem, tādēļ saslimušajai personai jāizvairās no kontakta ar citiem līdz izveseļošanās brīdim, proti, līdz visi izsitumi ir pilnībā pārklājušies ar krevelēm. Priekšmeti, kas varējuši nonākt saskarē ar pūslīšiem, jāmazgā augstā temperatūrā vai karstā ūdenī un jādezinficē.

Nobeigumā

Vakcinācija pret vējbakām ir uzticamākais profilakses pasākums gan individuālai aizsardzībai, gan infekcijas izplatības mazināšanai sabiedrībā. Ievērojot ieteikto vakcinācijas grafiku un rūpīgi sekojot līdzi ģimenes locekļu veselībai, iespējams veicināt drošāku vidi un samazināt komplikāciju risku.