Sifilisa diagnostika

Sifiliss ir seksuāli transmisīva infekcija, ko izraisa baktērija Treponema pallidum. Diagnostikā visbiežāk izmanto asins analīzes, ar kurām nosaka antivielas, kuras organisms veido atbildes reakcijā uz infekciju. Tā kā antivielas asinīs var saglabāties daudzus gadus, speciālists, izvērtējot analīžu rādītājus, atsevišķos gadījumos var spriest, vai inficēšanās notikusi nesen vai agrāk.

Pašcieņa un mājās veicamie testi

Daļa cilvēku, vēloties pārbaudīties uz seksuāli transmisīvām infekcijām, izjūt diskomfortu vai baidās vērsties pie ārsta. Tādēļ izmeklējumu neatliekšana var paildzināt gan diagnozes noteikšanu, gan ārstēšanas uzsākšanu. Lai pārbaudītos ērtāk un konfidenciālāk, ir pieejami vairāki mājas apstākļos veicami sifilisa testi:

• Ātrie testi – tie paredzēti neliela asins piliena pārbaudei un pēc darbības principa līdzinās grūtniecības testiem. Atbildi parasti iegūst 15–20 minūšu laikā, taču šādi testi var būt dārgāki, un neprecizitātes iespējamas nepareizas izpildes gadījumā.
• Testi ar nosūtīšanu pa pastu – no pirksta paņem asins pilienu, uzpilina to uz speciālas kartītes un nosūta uz laboratoriju; rezultāts visbiežāk tiek sniegts dažu dienu laikā.

Izvēloties mājās veicamu testu, ieteicams pārliecināties, ka tas atbilst kvalitātes prasībām un ir apstiprināts neatkarīgās laboratorijās.

Fiziskās apskates nozīme

Atsevišķas sūdzības un pacienta anamnēze var mudināt ārstu veikt fizisku apskati, īpaši gadījumos, kad pastāv aizdomas par sifilisu. Biežāk novērojamās sifilisa pazīmes:

• Nesāpīgi, atvērti čūlaini bojājumi (cietais šankrs) dzimumorgānu apvidū, mutē vai uz lūpām
• Izsitumi, kas nereti parādās uz plaukstām vai pēdām
• Nelielas, gripai līdzīgas sūdzības: paaugstināta temperatūra, palielināti limfmezgli, muskuļu sāpes, nogurums

Lai arī šīs pazīmes var radīt aizdomas par sifilisu, slimības apstiprināšanai nepieciešamas asins analīzes.

Asins analīzes un citi izmeklēšanas veidi

Galvenā sifilisa noteikšanas metode ir asins analīze. Ārsta nozīmēts un veikts tests tiek uzskatīts par visuzticamāko. Parasti izmanto divu veidu izmeklējumus:

Netreponēmiskie testi

Kā pirmais solis bieži tiek veikti netreponēmiskie testi, piemēram, VDRL vai RPR. Tie nosaka antivielas, kas veidojas organisma reakcijā uz sifilisa izraisītiem audu bojājumiem. Šie izmeklējumi tiek augstu vērtēti zemāko izmaksu un vienkāršākas izpildes dēļ, tomēr atsevišķos gadījumos iespējams kļūdaini pozitīvs rezultāts. Tādēļ pozitīvu atradi parasti pārbauda ar papildu, precīzāku testu.

Treponēmiskie testi

Ja netreponēmiskais tests ir pozitīvs, turpmāk izmanto treponēmiskās metodes, piemēram, CIA, EIA, FTA-ABS vai TP-PA. Tās nosaka specifiskas antivielas pret T. pallidum baktēriju. Šāds izmeklējums parāda, vai organismā ir šai baktērijai raksturīgas antivielas vai to nav.

Pēc inficēšanās nepieciešams laiks, līdz izveidojas laboratoriski nosakāmas antivielas. Visbiežāk šis periods ir apmēram 21 diena. Ja analīzes veic pārāk agri, pastāv kļūdaini negatīva rezultāta iespējamība.

Retāk izmantota, bet infekciju tieši nosakoša metode ir tumšā lauka mikroskopija. Šajā gadījumā no čūlas vai ķermeņa šķidruma paņem paraugu, un pētnieks mikroskopā meklē spirālveida baktērijas. Lai gan sarežģītākas izpildes dēļ šo testu veic reti, noteiktās situācijās tas var būt īpaši noderīgs, tostarp vēlīnās stadijās vai izmeklējot jaundzimušos, ja ir aizdomas par iedzimtu sifilisu.

Simptomi un slimības gaita

Pirmo pazīmju parādīšanās laiks

No inficēšanās līdz pirmajiem simptomiem vidēji paiet apmēram trīs nedēļas (21 diena). Tomēr atsevišķos gadījumos pazīmes var parādīties jau pēc 10 dienām vai tikai pēc vairākiem mēnešiem (līdz 90 dienām).

Galvenais simptoms

Visbiežāk pirmais sifilisa simptoms ir nesāpīga, cieta čūlai līdzīga bojājuma vieta (cietais šankrs) dzimumorgānu, anālās atveres, mutes vai rīkles apvidū. Tā parasti kļūst pamanāma apmēram trīs nedēļas pēc inficēšanās, taču, ja bojājums attīstās taisnajā zarnā vai makstī, čūla var palikt nepamanīta.

No čūlas līdz izsitumiem

Pirmajai sifilisa stadijai raksturīga apaļa, blīva čūla ar sarkanīgām malām, kas bieži ir mitrojoša, bet nesāpīga. Otrajā slimības periodā var parādīties izsitumi uz plaukstām un pēdām, bet mutes gļotādā reizēm veidojas balti vai mitrojoši bojājumu perēkļi.

Diferenciāldiagnostika

Dažādo izpausmju dēļ sifilisu nereti dēvē par lielo imitētāju. Slimības pazīmes var būt ļoti atšķirīgas un līdzināties daudzām citām veselības problēmām, tādēļ ārsts var nozīmēt papildu izmeklējumus, lai izslēgtu citus iespējamos stāvokļus.

Kad ir vērts veikt pārbaudi?

Noteiktām riska grupām sifilisa iespējamība ir augstāka, tādēļ, pastāvot riska faktoriem, speciālisti iesaka profilaktiski veikt izmeklējumus arī tad, ja simptomi nav jūtami. Ja rodas aizdomas par iespējamu riskantu kontaktu vai tiek novērotas neskaidras izmaiņas organismā, būtiski ir savlaicīgi veikt analīzes.

Kopsavilkums

Sifiliss ir baktēriju izraisīta seksuāli transmisīva slimība, kuras diagnosticēšanai tiek izmantoti dažādi laboratoriskie un mājās veicami testi. Par visuzticamāko pieeju tiek uzskatīta netreponēmisko un treponēmisko antivielu testu kombinēšana no viena un tā paša asins parauga. Tumšā lauka mikroskopija tiek izmantota reti, tomēr tā var būt noderīga sarežģītākās diagnostiskās situācijās vai jaundzimušo izmeklēšanā, ja ir aizdomas par iedzimtu sifilisu. Svarīgākais ir neatlikt pārbaudi un veikt izmeklējumus iespējami drīz, ja pastāv risks vai aizdomas.