Priekšējās krusteniskās saites operācijas un rekonstrukcijas riski

Priekšējās krusteniskās saites (PKS) plīsums ir viena no biežākajām ceļa locītavas traumām, un nereti tās ārstēšanai nepieciešama ķirurģiska rekonstrukcija. Operācijas rezultāti kopumā ir labi, panākumu rādītāji sasniedz aptuveni 80–90 %, tomēr daļai pacientu lēmumu par operāciju apgrūtina iespējamās pēcoperācijas grūtības.

Iespējamās grūtības pēc PKS rekonstrukcijas

Lielākā daļa pacientu pēc PKS operācijas atveseļojas bez sarežģījumiem, taču noteiktos gadījumos var rasties nevēlamas parādības. Tālāk apkopotas biežāk novērotās komplikācijas un rīcības principi situācijās, kad tās parādās.

Sāpes ceļa priekšējā daļā

Viena no izplatītākajām sūdzībām pēc PKS operācijas ir diskomforts vai sāpes ceļa priekšpusē, girneles apvidū. Tas īpaši bieži novērojams pacientiem, kuriem rekonstrukcijā izmantots transplantāts no girneles cīpslas. Šādos gadījumos var tikt paņemta arī neliela kaula daļa no girneles, tādēļ vieglāks diskomforts ir salīdzinoši tipisks, kamēr nopietnākas komplikācijas, piemēram, girneles lūzums vai cīpslas plīsums, sastopamas ļoti reti.

Ceļa priekšējās daļas sāpes var parādīties arī pēc cita veida transplantātu izmantošanas, tostarp no paceles cīpslām vai lietojot donora audus. Tiek uzskatīts, ka šo simptomu var veicināt izmainīta ceļa locītavas biomehānika pēc operācijas. Kustības, aktīva fizioterapija un mērķēti rehabilitācijas vingrinājumi ir būtiski, lai iespējami ātri atjaunotu ceļa funkciju un atgrieztos ierastajās aktivitātēs, īpaši sportistiem.

Stīvums un saaugumi (artrofibroze)

Bieža problēma pēc PKS atjaunošanas ir kustību apjoma ierobežojums vai ceļa locītavas stīvums. Lielākajā daļā gadījumu šo stāvokli iespējams uzlabot ar aktīvu rehabilitāciju un regulāriem vingrinājumiem. Retāk var veidoties saaugumu masa ceļa priekšējā daļā, kas traucē pilnībā iztaisnot kāju; visbiežāk šāds veidojums tiek noņemts artroskopiski.

Lai mazinātu stīvuma risku, ir būtiski uzsākt vingrošanu un rehabilitāciju tiklīdz to atļauj ārstējošais ārsts. Agrāk izmantotās automātiskās ceļa locīšanas ierīces nav uzrādījušas noturīgu ilgtermiņa ieguvumu. Ja kustību apjoms ar laiku neuzlabojas, nereti palīdz rētaudu ķirurģiska noņemšana.

Ceļa nestabilitāte

PKS ir viens no galvenajiem ceļa stabilizācijas elementiem, tādēļ tās plīsums bieži izraisa sajūtu, ka ceļš izslīd vai dodas prom. Tomēr nestabilitāte var saglabāties vai parādīties arī pēc tehniski veiksmīgas operācijas, ja bijušas ķirurģiskas neprecizitātes vai vienlaikus pastāvējuši citi, iepriekš neatklāti bojājumi.

Novērots, ka paaugstināts nestabilitātes risks ir pacientiem, kuriem operācija veikta ar aizkavi, kas pārsniedz 12 nedēļas, vai arī vienlaikus bijis mediālās kolaterālās saites plīsums. Sajūta par izslīdošu vai bēgošu ceļu ir viena no biežākajām pacientu sūdzībām.

Atsevišķas mūsdienīgas ķirurģiskās pieejas, piemēram, divu mazāku transplantātu izmantošana viena vietā, var samazināt nestabilitātes iespējamību. Dažos gadījumos stāvokli iespējams uzlabot ar atkārtotu operāciju.

Transplantāta izstiepšanās

Pārstādītā saite, neatkarīgi no tā, vai izmantots autotransplantāts vai alotransplantāts, var paildzināties vai izstiepties. Tas var izraisīt papildu problēmas, visbiežāk nestabilitāti, un dažkārt arī paša transplantāta plīsumu. Visbiežāk šādas situācijas saista ar operācijas tehniskām kļūdām. Tad nereti nepieciešama atkārtota PKS rekonstrukcija, un var būt jāārstē arī citi ceļa locītavas audi.

Ganglionāro cistu veidošanās

Lai gan šī komplikācija ir reta, pēc PKS rekonstrukcijas ap transplantātu vai tā iekšienē var izveidoties cistas. Parasti tās nav bīstamas un ir relatīvi vienkārši ārstējamas, tomēr atsevišķos gadījumos tās var izraisīt sāpes, krakšķēšanu, kustību ierobežojumu vai stīvumu. Precīzs cistu rašanās mehānisms nav zināms; iespējams, nozīme var būt organisma reakcijai uz fiksācijas skrūvēm vai transplantāta ievietošanas neprecizitātēm.

Augšanas zonu bojājumi

Bērniem un pusaudžiem PKS operācija var ietekmēt kaula augšanas zonas ceļa apvidū un radīt augšanas traucējumus. Šī riska dēļ nereti nogaida, līdz bērns paaugas, vai izmanto metodes, kas procedūru ļauj veikt drošāk, piemēram, pielietojot speciālus urbjus un veidojot mazākas ejas.

Asiņošana pēc operācijas

Neliela asiņošana operācijas zonā pēc procedūras ir ierasta, taču iespējama arī izteiktāka asiņošana, kas neapstājas ar spiedošu pārsēju. Biežākais iemesls ir asinsvada bojājums operācijas laikā. Šādās situācijās parasti nepieciešama ķirurģiska rīcība, lai asiņošanu apturētu.

Infekcija un slimību pārnese

Infekcijas pēc PKS rekonstrukcijas ir retas, tomēr, ja tās attīstās, atsevišķos gadījumos var būt nepieciešams transplantātu izņemt vai veikt tā izskalošanu. Lai mazinātu inficēšanās risku, operācija tiek veikta, ievērojot stingras sterilitātes prasības.

Asinsvadu nosprostojumi (trombi)

Pēc PKS rekonstrukcijas var veidoties asins recekļi, visbiežāk augšstilba vai apakšstilba vēnās. Atsevišķos gadījumos tie var nokļūt arī citās ķermeņa vietās. Risku palielina iedzimtība, lielāks vecums, paaugstināts asinsspiediens, ilgāks operācijas laiks vai blakusslimības, piemēram, cukura diabēts vai aptaukošanās.

Trombozes iespējamību samazina agrīna kustību uzsākšana pēc operācijas, kompresijas zeķes un, ja nepieciešams, ārsta nozīmēti asinis šķidrinoši medikamenti.

Atkārtots pārstādītās saites plīsums

Atkārtots rekonstruētās PKS plīsums ir rets, taču iespējams. Šādos gadījumos jāizvērtē, vai iepriekšējā operācijā nav bijušas tehniskas kļūdas, nepietiekama fiksācija vai neatbilstoša transplantāta pozīcija.

Ir novērots, ka autotransplantāts parasti var būt izturīgāks pat nekā dabiska PKS, savukārt alotransplantāti mēdz plīst biežāk. Tādēļ fiziski aktīvi pacienti un sportisti nereti izvēlas paša audus, lai gan rehabilitācijas process var būt ilgāks un sarežģītāks.

Ko var darīt, lai mazinātu komplikāciju risku?

• Ievērojiet rehabilitācijas un vingrojumu plānu, ko izstrādā un iesaka ārstējošā komanda.
• Neatliekiet kustību uzsākšanu pēc operācijas, jo ceļa kustīguma atjaunošana pēc iespējas agrāk ir būtiska.
• Regulāri vērojiet operētās vietas stāvokli un, ja parādās izteikta asiņošana, sāpes vai pietūkums, informējiet ārstu.
• Rūpīgi ievērojiet ķirurga un citu speciālistu norādījumus, nodrošiniet brūces aprūpi un pievērsiet uzmanību vispārējai veselībai, lai samazinātu sarežģījumu iespējamību.

Rehabilitācijas nozīme pēc PKS rekonstrukcijas

Labākie rezultāti parasti tiek sasniegti, precīzi ievērojot rehabilitācijas programmu, veicinot agrīnu kustēšanos un mērķtiecīgi stiprinot augšstilba muskulatūru. Tas palīdz atjaunot kustību amplitūdu, uzlabot muskuļu spēku un atgūt ceļa locītavas pamatfunkcijas. Savlaicīga un kvalitatīvi īstenota rehabilitācija ir viens no būtiskākajiem faktoriem, lai atjaunotu pilnvērtīgas kustības un atgrieztos ikdienas aktivitātēs vai sportā.