Trauksmes traucējumi: definīcija un pazīmes

Trauksme ir pazīstama emocionāla reakcija, kas ik pa laikam var parādīties ikvienam. Taču situācijās, kad šī sajūta kļūst ļoti izteikta, grūti kontrolējama un sāk traucēt ikdienas funkcionēšanai, tas var liecināt par trauksmes traucējumu.

Kas ir trauksmes traucējums

Trauksmes traucējumi ir psihiskās veselības stāvokļi, kuros trauksme vai bailes kļūst dominējošas cilvēka domāšanā un uzvedībā. Šo traucējumu pamatā nereti ir izmaiņas organisma stresa regulācijas mehānismos. Lai arī trauksme kā emocija ir normāla un mēdz parādīties visiem, trauksmes traucējumu gadījumā tā kļūst pārmērīga un vairs nav viegli vadāma, turklāt cilvēkam var būt grūti adekvāti izvērtēt reālos riskus.

Šādi stāvokļi var izpausties ar pastāvīgu saspringumu, nepārejošu spriedzi par iespējamiem apdraudējumiem un atsevišķos gadījumos būtiski ietekmēt sociālo mijiedarbību un ikdienas aktivitātes.

Trauksmes traucējumu veidi

Izšķir vairākus biežāk sastopamus trauksmes traucējumu veidus. Katram no tiem ir specifiskas pazīmes, tomēr kopīgais ir ilgstoša vai regulāri atkārtojoša izteikta trauksme.

• Generalizēts trauksmes traucējums (GTT). GTT raksturo noturīga, pārmērīga trauksme un raizēšanās par dažādām dzīves jomām, piemēram, darbu, attiecībām vai veselību. Simptomi saglabājas vismaz sešus mēnešus un bieži traucē ikdienas aktivitātēm un sociālajai dzīvei. Papildus var novērot nemieru, aizkaitināmību, nogurumu un miega traucējumus.
• Panikas traucējums. Panikas traucējuma gadījumā cilvēks piedzīvo pēkšņas, nereti negaidītas panikas lēkmes – intensīvas baiļu vai šausmu epizodes bez skaidri nosakāma iemesla. To laikā var parādīties svīšana, sirdsklauves, elpas trūkums, reibonis, kā arī bailes zaudēt kontroli, sajukt prātā vai nomirt. Daļa cilvēku sāk izvairīties no situācijām, kurās panikas lēkme jau reiz piedzīvota, baidoties no atkārtošanās.
• Sociālās trauksmes traucējums (sociālā fobija). Šis stāvoklis nav tikai kautrīgums – tas izpaužas ar izteiktām bailēm tikt vērtētam, kritizētam vai pazemotam citu klātbūtnē. Cilvēkam kļūst grūti komunicēt un piedalīties sociālās situācijās, un parasti simptomi ilgst vismaz sešus mēnešus.
• Atšķiršanās trauksmes traucējums. Tas var attīstīties gan bērnībā, gan pieaugušā vecumā. Raksturīga izteikta trauksme saistībā ar iespējamu šķiršanos no tuviniekiem, pastāvīgas bažas par viņu vai savu drošību. Ja bailes turpinās sešus mēnešus vai ilgāk un ietekmē attiecības, tas uzskatāms par nozīmīgu iemeslu pievērst uzmanību situācijai.
• Specifiskas fobijas. Tās ir intensīvas, nepamatotas bailes no konkrētiem objektiem vai situācijām, piemēram, zirnekļiem, tumsas, lidošanas, publiskas uzstāšanās. Bailes saglabājas ilgāk par sešiem mēnešiem un var radīt izvairīšanos no dažādām dzīves situācijām.
• Agorafobija. Agorafobijai raksturīgas izteiktas bailes atrasties vietās vai apstākļos, kuros panikas lēkmes vai pēkšņas apmulšanas gadījumā varētu būt grūti aiziet prom vai saņemt palīdzību. Nereti cilvēki izvairās no sabiedriskām vietām, pārvietošanās, ceļošanas vai pat došanās ārpus mājas vienatnē.
• Selektīvs mutisms. Šis retāk sastopamais trauksmes traucējums parasti sākas bērnībā. Bērns mājās runā ierasti, bet noteiktās situācijās vai vidē nerunā vispār. Var būt arī citas pazīmes, piemēram, noslēgtība, izteikts kautrīgums, tendence norobežoties vai dusmu lēkmes.

Kā atpazīt trauksmes traucējumus

Trauksme pati par sevi nav slimība. Tomēr, ja saspringums nepāriet, parādās fiziski un emocionāli simptomi un tie sāk traucēt ikdienas dzīvei, tas var kalpot kā brīdinošs signāls.

Biežāk novērojamās pazīmes:

• Miega traucējumi
• Reibonis
• Sausuma sajūta mutē
• Pastāvīga trauksme, baiļu sajūta vai panikas sajūta
• Muskuļu saspringums
• Slikta dūša
• Sirdsklauves vai sirds ritma traucējumi
• Aukstas, svīstošas rokas vai pēdas
• Tirpšana vai nejutīgums ekstremitātēs
• Nespēja atslābināties, pastāvīgs nemiers

Ja šādi simptomi saglabājas ilgāk nekā sešus mēnešus un sāk būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti, ieteicams pārrunāt situāciju ar veselības aprūpes speciālistu.

Diagnoze un cēloņi

Trauksmes traucējumu attīstību ietekmē vairāki faktori, tostarp iedzimtība un individuālā dzīves pieredze. Bieži nozīme ir bērnības traumām, piedzīvotai vardarbībai vai atstumtībai, izteiktām bailēm vai kautrīgumam bērnībā, kā arī ģimenes anamnēzei, kurā bijuši psihiskās veselības traucējumi.

Atsevišķos gadījumos trauksmes simptomus var provocēt arī somatiskas saslimšanas, piemēram, vairogdziedzera slimības vai sirds ritma traucējumi. Trauksmi var pastiprināt arī noteiktas vielas, tostarp kofeīns, stimulanti vai atsevišķi medikamenti.

Trauksmes traucējumu diagnostikā nav viena vienīga konkrēta testa. Ārsts vispirms izvērtē vispārējo veselības stāvokli, un, ja simptomus nevar pamatot ar citām slimībām, var nosūtīt uz tālāku izvērtēšanu pie psihiskās veselības speciālista. Diagnozi nosaka, balstoties uz kritērijiem, ņemot vērā simptomu raksturu un ilgumu.

Trauksmes ārstēšanas un atbalsta iespējas

Ja trauksmes intensitāte būtiski ietekmē pašsajūtu vai ikdienas dzīvi, ir svarīgi meklēt palīdzību. Ārstēšana tiek izvēlēta atbilstoši konkrētajam traucējumu veidam un individuālajām vajadzībām. Nereti kombinē vairākas pieejas, tostarp psihoterapiju, medikamentozu ārstēšanu un pašpalīdzības stratēģijas.

Psihoterapija

Par vienu no efektīvākajām metodēm uzskata kognitīvi biheiviorālo terapiju (KBT). Tā ir strukturēta, salīdzinoši īstermiņa pieeja, kas palīdz atpazīt un mainīt nelabvēlīgus domāšanas modeļus un uzvedības reakcijas. Ja problēma galvenokārt saistīta ar izteiktām bailēm konkrētās situācijās, var izmantot ekspozīcijas terapiju, kas paredz pakāpenisku pieradināšanu pie trauksmi izraisošiem stimuliem.

Medikamentozā terapija

Simptomu mazināšanai ārsti bieži nozīmē medikamentus. Tie var ietvert benzodiazepīnus, kas spēj ātri samazināt trauksmi, tomēr tiem var attīstīties pieradums, tādēļ ilgtermiņa ārstēšanai biežāk izvēlas citus preparātus, piemēram, antidepresantus. Atsevišķās situācijās var tikt izmantoti arī citi medikamenti vai kombinācijas. Ārstēšanas laikā ir būtiski ievērot ārsta norādījumus, pašrocīgi nemainīt devas, sekot līdzi pašsajūtai un informēt speciālistu par jebkurām izmaiņām.

Antidepresanti dažkārt var ietekmēt bērnu un pusaudžu emocionālo pašsajūtu, tādēļ nepieciešama cieša sadarbība ar ārstējošo ārstu.

Pašpalīdzība

Psiholoģiskā labsajūta ir cieši saistīta ar pašaprūpi. Pietiekams miegs, sabalansēts uzturs, sakārtots dienas režīms, regulāras fiziskās aktivitātes un uzturēšanās svaigā gaisā var veicināt emocionālo stabilitāti. Ieteicams izvairīties no alkohola un citām kaitīgām vielām.

• Nodrošināt pietiekamu miegu
• Izvēlēties veselīgu uzturu
• Ievērot regulāru dienas režīmu
• Kustēties ik dienu, vismaz īsi pastaigāties
• Trauksmes brīžos sazināties ar tuviniekiem vai draugiem
• Iesaistīties kopienas aktivitātēs un kolektīvās nodarbēs
• Izvairīties no alkohola un apreibinošām vielām

Pašpalīdzības pasākumi var būtiski uzlabot pašsajūtu un palīdzēt labāk tikt galā ar stresu, tomēr izteiktas trauksmes gadījumā ir svarīgi vērsties pie speciālistiem.

Nobeigumā

Ikdienā nereti sastopama stresa izraisīta trauksme, tomēr, ja iekšējās spriedzes sajūta nepāriet vai kļūst arvien izteiktāka, tam ir vērts pievērst pastiprinātu uzmanību. Trauksmes traucējumi var traucēt ikdienas funkcionēšanai un samazināt dzīves kvalitāti, taču mūsdienās pieejamās ārstēšanas iespējas palīdz atgūt kontroli un veidot pilnvērtīgu dzīvi. Būtiskākais ir nepalikt vienatnē, savlaicīgi meklēt palīdzību un rūpēties par savu psihisko veselību.