Celiakijas diagnostika

Ceļš līdz glutēna nepanesības vai celiakijas atpazīšanai nereti ir sarežģīts un var aizņemt ievērojamu laiku. Visbiežāk izmeklēšana sākas ar asins analīzēm, bet turpinājumā ārsti parasti iesaka endoskopiju, kuras laikā tieši novērtē tievās zarnas gļotādu. Dažkārt atbildi iespējams iegūt dažu dienu vai nedēļas laikā, tomēr vietās, kur trūkst gastroenterologu, diagnostikas process var ieilgt.

Kā notiek celiakijas diagnostika

Lai noskaidrotu, vai cilvēkam patiešām ir celiakija, parasti nepieciešami vairāki secīgi posmi. Asins analīzes lielākoties ir pirmais solis, taču galīgam apstiprinājumam bieži vajadzīgs arī zarnu gļotādas stāvokļa izvērtējums. Jāņem vērā, ka diagnostikas gaita dažādiem pacientiem var būt atšķirīga.

Mājas testi un pašnovērošana

Daļa cilvēku, sajūtot simptomus, kas varētu liecināt par celiakiju, mēdz izslēgt glutēnu no uztura un vērot pašsajūtas izmaiņas. Tomēr, pat ja uztura maiņa uzlabo pašsajūtu, ar šādu pašpārbaudi precīzai diagnozei nepietiek. Pašrocīgi uzsākta bezglutēna diēta var ietekmēt laboratorisko izmeklējumu rezultātus, tāpēc par šādām izmaiņām ir būtiski informēt ārstu. Nereti pirms analīžu veikšanas nepieciešams atgriezties pie ierastā uztura.

Tirdzniecībā ir pieejami arī mājas testi. Tie parasti balstās uz vienu asins pilienu no pirksta, un paraugs tiek nosūtīts laboratoriskai izmeklēšanai. Arī šādos gadījumos nevajadzētu iepriekš mainīt uzturu, jo diētas korekcijas var radīt kļūdainus rezultātus. Neatkarīgi no testa veida diagnozi apstiprina ārsts.

Arī ģimenes locekļiem, kuru radiniekiem diagnosticēta celiakija, ieteicams veikt izmeklēšanu, jo slimība bieži ir saistīta ar iedzimtību un noteiktiem gēniem.

Kādas asins analīzes nozīmē ārsti?

Celiakijas iespējamu klātbūtni var palīdzēt noteikt vairākas asins analīzes, tomēr praksē nereti pietiek ar vienu vai diviem galvenajiem testiem. Šajos izmeklējumos izvērtē, vai organisms veido antivielas, kas saistītas ar autoimūnu reakciju uz glutēnu. Ja asinīs tiek konstatēti šādi rādītāji, parasti nepieciešama papildu izmeklēšana, jo tie var liecināt par celiakiju.

Vienlaikus pastāv situācijas, kad asins analīzēs izmaiņas neparādās, lai gan cilvēkam ir celiakija. Piemēram, personām ar IgA antivielu deficītu var tikt iegūti maldinoši rezultāti. Turklāt asins analīzes ne vienmēr atspoguļo tievās zarnas gļotādas bojājuma pakāpi, tādēļ, ja simptomi un ģimenes anamnēze joprojām rada aizdomas, var būt nepieciešami citi izmeklējumi.

Lai iegūtu ticamus rezultātus, glutēnu saturošu produktu lietošanu parasti turpina līdz brīdim, kad pabeigti visi nepieciešamie testi. Ja bezglutēna diēta jau tiek ievērota, iespējams izmantot tā dēvēto glutēna slodzes pieeju, atkārtoti iekļaujot glutēnu uzturā un pēc tam veicot izmeklējumus. Šīs metodes iespējamie ieguvumi un ierobežojumi jāapspriež ar ārstu.

Celiakijas noteikšana ādas izsitumu gadījumā

Ja līdztekus pozitīvām asins analīzēm parādās niezoši pūslīšveida ādas izsitumi, kurus dēvē par herpetiformo dermatītu, celiakijas diagnoze parasti tiek uzskatīta par apstiprinātu arī bez papildu izmeklējumiem. Šādus izsitumus izraisa tā pati autoimūnā reakcija uz glutēnu, kas bojā zarnu gļotādu.

Tomēr joprojām par zelta standartu herpetiformā dermatīta apstiprināšanai tiek uzskatīta mērķēta ādas biopsija, jo tā ļauj noteikt antivielu nogulsnēšanos ādā.

Ģenētiskie izmeklējumi

Izmeklēšanas laikā iespējams noteikt gēnus, kas raksturīgi celiakijai. Ģenētisko testu var veikt gan no mutes dobuma parauga, gan no asins parauga. Uztura paradumi šī testa rezultātus neietekmē. Šie izmeklējumi nevar apstiprināt slimību, taču var samazināt tās iespējamību, ja netiek atrasti ar celiakiju saistītie gēnu varianti. Pozitīvs ģenētiskā testa rezultāts pats par sevi nenozīmē, ka cilvēkam noteikti attīstīsies celiakija, jo šādi gēni ir aptuveni 40 % iedzīvotāju, bet lielākajai daļai slimība neizveidojas.

Attēldiagnostika un biopsija

Ja asins analīzes norāda uz iespējamu celiakiju vai pastāv citas nopietnas aizdomas, parasti tiek ieteikta endoskopija. Šīs procedūras laikā tiek ievadīta plāna caurulīte ar kameru, lai ārsts varētu izvērtēt tievās zarnas gļotādu un meklēt tai raksturīgas izmaiņas.

Diagnozes apstiprināšanai endoskopijas laikā paņem vairākus audu paraugus no zarnas. Ideālā gadījumā to ir vismaz četri līdz seši, jo bojājumi var būt nevienmērīgi izteikti. Pēc tam patologs mikroskopiski novērtē, vai paraugos ir celiakijai atbilstošas izmaiņas.

Atsevišķās iestādēs izmanto arī kapsulas endoskopiju, kad tiek norīta neliela kamera, kas palīdz apskatīt zarnu posmus, kuri citādi ir grūtāk pieejami. Tomēr ar šo metodi nav iespējams paņemt audu paraugus histoloģiskai izmeklēšanai.

Reizēm izmeklējumu rezultāti var nesakrist. Piemēram, asins analīzes var būt pozitīvas, bet biopsijā bojājumu neatrod. Šādā situācijā var tikt izvēlēta novērošana vai arī ārsts var ieteikt regulāras kontroles endoskopijas, jo zarnu gļotādas bojājums dažkārt kļūst redzams tikai vēlāk.

Diferenciāldiagnostika

Ja endoskopijas un asins analīžu datos konstatē izteiktu zarnu bārkstiņu zudumu, ko dēvē par bārkstiņu atrofiju, citas slimības, piemēram, tropiskā sprū, bakteriāls zarnu iekaisums vai limfoma, parasti tiek izslēgtas. Daļai pacientu celiakijas testi ir negatīvi, tomēr, izslēdzot glutēnu, simptomi mazinās; šādos gadījumos var tikt apsvērts neceliakisks glutēna jutīgums, kas ir sarežģīti definējams stāvoklis un ko praksē apstiprina ar bezglutēna diētas efektu.

Samērā bieži sastopama arī patiesa kviešu alerģija, kurā reakcija uz graudaugiem ir saistīta ar cita veida antivielām nekā celiakijas gadījumā.

Tālākie soļi un novērošana

Pat tad, ja izmeklējumi pašreiz neliecina par celiakiju, cilvēkiem ar celiakijas gadījumiem ģimenē vai citiem riska faktoriem nākotnē parasti ieteicams periodiski atkārtot testus. Pie riska faktoriem pieskaita ar celiakiju saistītu gēnu klātbūtni, tuvu radinieku saslimšanu, citas autoimūnas slimības vai raksturīgus simptomus.

Laicīga slimības noteikšana palīdz mazināt komplikāciju risku, tostarp osteoporozes un uzturvielu deficītu attīstību. Par regulāru pārbaužu nepieciešamību ieteicams konsultēties ar ārstējošo ārstu.

Biežāk uzdotie jautājumi par celiakijas diagnostiku

Kurš asins tests ir visuzticamākais celiakijas noteikšanai?

Galvenais izmeklējums ir tTG-IgA tests, kurā nosaka IgA klases antivielas pret audu transglutamināzi. Tas ir pozitīvs līdz pat 98 % celiakijas pacientu, taču analīzes jāveic laikā, kad uzturā tiek lietoti glutēnu saturoši produkti. Bērniem līdz 2 gadu vecumam ieteicams papildus iekļaut arī deamidētā gliadīna IgA izmeklējumu.

Kā tiek galīgi apstiprināta celiakijas diagnoze?

Par vienīgo absolūti precīzo paņēmienu tiek uzskatīta divpadsmitpirkstu zarnas biopsija. Endoskopijas laikā caur muti ievada elastīgu instrumentu ar kameru, ārsts apskata zarnu gļotādu un paņem nelielu audu paraugu. Paraugu laboratorijā izvērtē mikroskopiski.

Kādas laboratoriskās izmaiņas norāda uz celiakiju?

Patologi biopsijas izvērtēšanā izmanto īpašu sistēmu, ko dēvē par Marsh klasifikāciju, un, ja tiek noteikta trešā pakāpe (Marsh 3), diagnoze atbilst celiakijai. Šī klasifikācija palīdz precīzi raksturot gļotādas bojājuma apmēru.

Kurš speciālists diagnosticē celiakiju?

Celiakiju visbiežāk nosaka gastroenterologs, proti, ārsts, kura specializācija ir gremošanas trakta slimības un kurš veic endoskopiskās procedūras.

Vai pastāv celiakijas skrīnings?

Nē, populācijai kopumā paredzēts rutīnas skrīnings netiek īstenots, taču izmeklēšana tiek ieteikta riska grupām: bērniem pēc 3 gadu vecuma un pieaugušajiem ar simptomiem, celiakijas pacientu tuvākajiem radiniekiem, kā arī personām ar noteiktām autoimūnām vai ģenētiskām slimībām, piemēram, 1. tipa cukura diabētu, autoimūnām aknu slimībām, Dauna sindromu, Tērnera sindromu, Viljamsa sindromu vai IgA deficītu.