Hiperkaliēmija: diagnostika un ārstēšana

Paaugstināta kālija koncentrācija asinīs jeb hiperkaliēmija ir bieži sastopams stāvoklis, kas var ietekmēt dažādas organisma funkcijas. Kālijs organismam ir nepieciešams, tomēr noteiktos apstākļos tā līmenis var pieaugt līdz bīstamai robežai. Šādās situācijās ir nepieciešama savlaicīga ārsta palīdzība. Šajā pārskatā ir aprakstīts, kāpēc pieaug kālija daudzums, kā tas var izpausties, kā hiperkaliēmiju diagnosticē un kādi pasākumi parasti tiek veikti.

Elektrolīti un kālija nozīme organismā

Kālijs ir viens no būtiskākajiem elektrolītiem jeb minerālvielām, kas, izšķīstot ūdenī, pārvēršas elektriski lādētās daļiņās. Šie mikroelementi, tostarp nātrijs, magnijs, kalcijs, fosfāti un citi, nodrošina šķidruma līdzsvaru, asinsspiediena regulāciju, skābju un sārmu līdzsvaru, kā arī vairākus citus dzīvībai nozīmīgus procesus. Kālijs īpaši svarīgs sirds, nervu sistēmas un muskulatūras normālai darbībai, hormonu darbības mehānismiem un nieru funkcijai.

Parasti pieaugušam cilvēkam kālija līmenis asinīs ir 3,6–5,2 mEq/l. Ja rādītājs pārsniedz 5,5 mEq/l, situācija var kļūt bīstama, jo iespējami orgānu darbības traucējumi un pat dzīvībai apdraudoši stāvokļi.

Kā organisms regulē kālija līmeni

Nieres ir galvenais orgāns, kas kontrolē kālija un citu elektrolītu koncentrāciju. Izmantojot dažādus regulācijas mehānismus un hormonālo sistēmu, nieres izvada lieko kāliju ar urīnu. Neliela daļa kālija tiek izvadīta arī ar sviedriem un caur zarnu traktu. Tiklīdz mainās šķidruma vai elektrolītu līdzsvars, nieres parasti reaģē ātri, cenšoties atjaunot līdzsvaru.

Tipisks piemērs ir dehidratācija, kad samazinās urīna daudzums, savukārt lieka šķidruma gadījumā urīna izdalīšanās pastiprinās. Līdzīgi tiek regulēts arī kālija daudzums, un pārpalikums tiek izvadīts no organisma.

Kas izraisa hiperkaliēmiju?

Būtiskākais paaugstināta kālija iemesls ir nieru darbības traucējumi. Nieru mazspējas vai hronisku nieru slimību gadījumā kālijs organismā var uzkrāties, jo tas netiek pietiekami izvadīts. Tomēr hiperkaliēmija var attīstīties arī citu faktoru dēļ.

• Adisona slimība (virsnieru darbības traucējumi)
• Atsevišķi medikamenti, piemēram, daži asinsspiediena vai pretiekaisuma līdzekļi, AKE inhibitori, beta blokatori
• Pārmērīga kālija uzņemšana ar uzturu, uztura bagātinātājiem vai sāls aizvietotājiem
• Dehidratācija
• 1. tipa cukura diabēts
• Izteikts audu bojājums, piemēram, pēc apdegumiem
• Noteikti asinsrades vai asinsrites traucējumi, kā arī masīva asins pārliešana
• Audzēju šūnu sabrukšana (audzēja līzes sindroms)

Kā izpaužas hiperkaliēmija?

Neliels kālija līmeņa pieaugums nereti neizraisa pamanāmus simptomus, taču, palielinoties koncentrācijai, var parādīties dažādas pazīmes. Tā kā kālijs tieši ietekmē sirds, nervu un muskuļu darbību, klīniskās izpausmes var būt daudzveidīgas.

• Muskuļu vājums vai krampji
• Nogurums
• Aizdusa, dziļa elpošana
• Slikta dūša, vemšana
• Paralīze (smagākos gadījumos)
• Tirpšanas sajūta ekstremitātēs
• Sirds ritma traucējumi, kas var būt īpaši bīstami un izraisīt nopietnus sirds darbības traucējumus
• Apjukums
• Ļoti augsta kālija līmeņa gadījumā iespējami krampji, koma un nāve

Kā nosaka hiperkaliēmiju?

Lai precīzi izvērtētu kālija koncentrāciju, tiek veikts asins analīžu izmeklējums. Papildus ārsts var ieteikt elektrokardiogrammu (EKG), lai konstatētu iespējamās sirds ritma izmaiņas.

Atsevišķās situācijās analīzēs var parādīties šķietami paaugstināts kālija līmenis, kas neatspoguļo faktisko stāvokli; to dēvē par pseidohiperkaliēmiju. Tā var rasties, ja asins paraugā tiek bojāti eritrocīti vai ja asins ņemšanas laikā žņaugs tiek pievilkts pārāk stingri. Šādos gadījumos parasti ieteicams analīzi atkārtot.

Pseidohiperkaliēmija var tikt novērota arī pie izteikta leikocītu vai trombocītu skaita pieauguma. Lai precizētu situāciju, ārsts var salīdzināt kālija rādītājus serumā un plazmā.

Ārstēšana un dzīvesveida izmaiņas

Daudzos gadījumos neliels kālija pārpalikums tiek koriģēts, pielāgojot uzturu un novēršot pamatcēloni. Parasti rekomendē atteikties vai ierobežot produktus ar augstu kālija saturu, piemēram, noteiktus augļus, dārzeņus, riekstus, piena produktus un pākšaugus. Īpaši rūpīgi norādes jāievēro cilvēkiem ar nieru slimībām vai tiem, kuri pieder paaugstināta riska grupai.

Ja hiperkaliēmija ir izteiktāka, var būt nepieciešami papildu pasākumi.

• Diurētiskie līdzekļi (urīndzenoši medikamenti)
• Intravenozi (infūzijas veidā) šķīdumi kālija līmeņa mazināšanai, piemēram, glikoze kombinācijā ar insulīnu
• Kalcija preparāti
• Dialīzes terapija
• Vielas, kas saista kāliju zarnās un veicina tā izvadīšanu ar fēcēm

Nobeigums

Paaugstināts kālija līmenis asinīs var attīstīties pēkšņi un radīt nopietnu risku veselībai. Savlaicīgi atklājot problēmu un izvēloties atbilstošu ārstēšanu, kālija koncentrāciju iespējams normalizēt. Īpaši nozīmīgi ir noteikt hiperkaliēmijas cēloni un nodrošināt, lai šis stāvoklis nākotnē neatkārtotos.