Angioedēmas ārstēšana

Angioedēma ir stāvoklis, kurā rodas dziļāko ādas un gļotādu slāņu tūska. Visbiežāk tā skar lūpas, vaigus, plakstiņus un ekstremitātes, taču pietūkums var attīstīties arī dzimumorgānos, zarnās vai balsenē. Atšķirībā no nātrenes, kas parasti ietver tikai virspusējos ādas slāņus, angioedēmas gadījumā tiek ietekmēti dziļāki audi, un nereti vienlaikus var parādīties arī izsitumi.

Kas izraisa angioedēmu

Angioedēmas iemesli var būt dažādi. Visbiežāk tā attīstās kā alerģiska reakcija uz noteiktiem pārtikas produktiem, medikamentiem vai citiem apkārtējās vides faktoriem. Atsevišķos gadījumos tūsku var veicināt imūnsistēmas darbības traucējumi, dažas asins vai limfātiskās sistēmas slimības, kā arī iedzimtas izmaiņas, piemēram, iedzimts C1 inhibitora deficīts. Dažiem cilvēkiem pietūkumu spēj izraisīt arī kukaiņu kodumi, fiziska slodze, ciešs apģērbs vai uzturēšanās augstkalnē.

Simptomi un pazīmes

Klīniskās izpausmes ir atkarīgas no tā, kura ķermeņa daļa tiek skarta:

• Āda: lokāls pietūkums, apsārtums vai siltuma sajūta, reizēm arī sāpīgums skartajā vietā
• Gremošanas sistēma: sāpes vēderā, nereti arī slikta dūša vai vemšana
• Balsene: apgrūtināta elpošana, aizsmakums, spiedoša sajūta kaklā; šīs pazīmes ir īpaši bīstamas, jo var radīt dzīvībai apdraudošu situāciju

Angioedēmas lēkmes ilgums

Tūskas epizožu ilgums ir ļoti atšķirīgs: dažiem cilvēkiem simptomi pāriet dažu stundu laikā, citos gadījumos tie var saglabāties līdz pat vairākām dienām. Ilgumu nosaka reakcijas intensitāte un tās cēlonis.

Dzīvesveida maiņa

Būtiskākais veids, kā mazināt atkārtotu angioedēmas lēkmju risku, ir identificēt provocējošos faktorus un pēc iespējas tos izslēgt. Ieteicams rūpīgi izvērtēt uzturu, uzmanīgi lasīt pārtikas produktu marķējumu un informēt apkalpojošo personālu kafejnīcās vai pasākumos par zināmām alerģijām. Drošāka izvēle ir atturēties no ēdieniem vai dzērieniem, ja to sastāvs nav skaidrs.

Ja rodas aizdomas, ka reakciju varētu būt izraisījuši medikamenti, par to jāinformē ārsts, īpaši, ja runa ir par angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem, kurus lieto paaugstināta asinsspiediena vai sirds slimību ārstēšanai. Ja lēkmes atkārtojas, ir lietderīgi pierakstīt, ar ko bijusi saskare pirms simptomu sākuma, jo tas palīdz precīzāk izsekot iespējamajam izraisītājam. Dažkārt šim nolūkam var noderēt alerģijas izmeklējumi.

Pietūkums nereti mazinās, uzliekot aukstu kompresi vai ieejot vēsā vannā, tomēr būtiski ir nepārsalt un aukstā ūdenī neuzturēties ilgstoši.

Bezrecepšu preparāti

Vieglas norises vai atkārtotu epizožu gadījumā var tikt lietoti bezrecepšu antihistamīna līdzekļi, tomēr tikai pēc saskaņošanas ar ārstu. Bieži tiek izvēlēti neizteikti sedatīvi antihistamīni, piemēram, cetirizīns vai feksofenadīns, kas palīdz mazināt simptomus un samazināt to atkārtošanos, bloķējot histamīna darbību. Šīs zāles lieto iekšķīgi. Ja pēc medikamentu lietošanas pašsajūta pasliktinās vai parādās elpas trūkums vai ģībonis, nepieciešams vērsties pēc medicīniskas palīdzības.

Ja novēro miegainību vai citas blakusparādības, ieteicams pārrunāt ar ārstu iespēju nomainīt preparātu uz piemērotāku.

Recepšu medikamenti

Smagākos gadījumos var būt nepieciešami ārsta nozīmēti medikamenti. Var tikt izmantoti kortikosteroīdi, tostarp intravenozi, ja ir rīšanas grūtības vai nepieciešama ātra iedarbība, kā arī adrenalīns, vai arī specifiska terapija iedzimtas angioedēmas gadījumā:

• C1 esterāzes inhibitori: šī proteīna sintētiskās formas intravenozai ievadīšanai, ko izmanto gan profilaksei, gan akūtu lēkmju ārstēšanai
• Berotralstāts: iekšķīgi lietojams medikaments iedzimtas angioedēmas lēkmju profilaksei bērniem no 12 gadu vecuma un pieaugušajiem
• Ekalantīds: subkutāni ievadāms medikaments akūtu iedzimtas angioedēmas lēkmju ārstēšanai
• Ikatibants: injicējams medikaments akūtu lēkmju ārstēšanai pacientiem no 18 gadu vecuma
• Lanadelumabs: kalikreīna inhibitors, kas palēnina bradikinīna veidošanos un tādējādi palīdz mazināt lēkmju biežumu pieaugušajiem un bērniem no 2 gadu vecuma

Smagu reakciju gadījumā ārsts var nozīmēt nēsāt līdzi adrenalīna autoinjektoru, lai to varētu izmantot pēkšņas smagas alerģiskas reakcijas gadījumā. Ir svarīgi apgūt pareizu lietošanu, un šim nolūkam parasti tiek sniegtas instrukcijas.

Procedūras un operācijas

Lielākajā daļā gadījumu angioedēmu izdodas kontrolēt ar medikamentozu terapiju un dzīvesveida pielāgošanu, tomēr ļoti retos gadījumos var būt vajadzīgas īpašas medicīniskas manipulācijas. Ja izteikti pietūkst rīkle vai mēle un rodas elpošanas traucējumi, var tikt veikta traheostomija, izveidojot elpceļu atveri kakla rajonā. Šī procedūra nodrošina elpošanu, un pēc atveseļošanās atvere tiek slēgta. Dažkārt var būt nepieciešama arī mākslīgā plaušu ventilācija, ja iekaisuma dēļ attīstās smaga elpošanas mazspēja.

Alternatīvas un papildinošas ārstēšanas metodes

Lai gan publiskajā telpā ir pieejami dažādi ieteikumi par dabiskām vai alternatīvām metodēm angioedēmas gadījumā, to efektivitāte un drošums jāvērtē īpaši piesardzīgi. Piemēram, vitamīnu vai augu preparātu lietošana var ne vien nesniegt ieguvumu, bet arī mijiedarboties ar citiem medikamentiem. C vitamīns dažkārt tiek minēts kā līdzeklis histamīna līmeņa mazināšanai, tomēr praktiski nav pietiekamu zinātnisku pierādījumu par tā iedarbīgumu, un arī B12 vitamīns nav pietiekami izpētīts kā veids, kā samazināt lēkmju biežumu. Atsevišķi augi, piemēram, rožainā rodiola vai kumelīte, tradicionālajā praksē mēdz tikt izmantoti, taču tie var būtiski ietekmēt citu zāļu darbību vai izraisīt nevēlamas reakcijas. Pirms augu valsts uztura bagātinātāju vai vitamīnu lietošanas ir ieteicams konsultēties ar ārstu.

Īsumā par angioedēmas kontroli

Pirmais solis simptomu kontrolei ir noteikt pietūkumu izraisošos faktorus un pēc iespējas stingri no tiem izvairīties. Izteiktāku simptomu gadījumā ārsts var nozīmēt antihistamīna līdzekļus vai citu mērķterapiju, bet pēkšņas smagas reakcijas gadījumā var tikt nozīmēts adrenalīna autoinjektors. Izņēmuma situācijās, kad nosmakšanas risks ir īpaši augsts, nepieciešami neatliekami medicīniski pasākumi. Lai precīzāk identificētu angioedēmas iemeslus, var ieteikt veidot detalizētu simptomu un iespējamo izraisītāju dienasgrāmatu, kas palīdz ārstam precizēt diagnozi un izvēlēties efektīvāko ārstēšanas plānu.