Olnīcu vēža simptomi

Olnīcu vēzi ilgstoši dēvēja par kluso norises slimību, jo agrīnās pazīmes nereti ir tik viegli izteiktas un var līdzināties ikdienas sūdzībām. Tomēr daudzos gadījumos organisms sniedz brīdinošus signālus. Savlaicīga pazīmju atpazīšana un vērība pat nelielām izmaiņām var būtiski uzlabot ārstēšanas rezultātus.

Simptomi, kurus nevajadzētu ignorēt

Daudzi cilvēki pēc olnīcu vēža diagnozes atskatoties atceras, ka iepriekš pašsajūta bija nedaudz citāda nekā parasti, taču šiem simptomiem netika piešķirta nozīme. Sākotnējās izpausmes bieži ir vieglas un nespecifiskas.

• vēdera pūšanās vai vēdera apkārtmēra palielināšanās
• sāpes vai spiedoša sajūta iegurņa apvidū
• ātra sāta sajūta
• biežāka urinēšanas nepieciešamība

Šādas izmaiņas var atkārtoties teju ik dienu un ar laiku pastiprināties. Ja vēdera pūšanās vai spiediena sajūta ieilgst ilgāk nekā ierasts vai kļūst izteiktāka bez saprotama iemesla, ieteicams neatlikt sarunu ar ārstu.

Iegurņa sāpes nereti raksturo kā menstruācijām līdzīgus krampjus, tomēr gadījumos, kad tās nepāriet vai pieaug, situācija jāvērtē nopietni. Dažkārt spiedienu vai diskomfortu saista ar menstruācijām, menopauzi vai ķermeņa masas izmaiņām, taču šie simptomi var būt arī agrīnas slimības signāli.

Simptomi, kas biežāk raksturīgi vēlākām stadijām

Vairākas pazīmes kļūst izteiktas tikai tad, kad slimība ir progresējusi. Visbiežāk novēro šādus simptomus:

• vēdera izejas traucējumus (aizcietējums, caureja, šaurākas fēces)
• sāpes dzimumakta laikā
• muguras vai sānu apvidus sāpes
• straujas ķermeņa masas izmaiņas bez skaidra iemesla (samazināšanās vai pieaugums)
• šķidruma uzkrāšanos vēdera dobumā
• noturīgu nogurumu, kas nepāriet

Šķidruma uzkrāšanās vēdera dobumā jeb ascīts var radīt vēdera saspringuma sajūtu; var pievienoties elpas trūkums, īpaši kustoties. Slimībai progresējot, var tikt ietekmēts gremošanas trakts, tādēļ ne vien pasliktinās vēdera izeja vai parādās vemšana, bet atsevišķos gadījumos attīstās zarnu nosprostojums, kura ārstēšanai nereti nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Īpaši veidi: šūnu audzēji un hormonu ietekme

Jaunākā vecumā olnīcu vēzis biežāk var būt saistīts ar dzimumšūnu vai stromas šūnu izcelsmi, kas piedalās olšūnu veidošanā vai nodrošina hormonālo līdzsvaru. Šādi audzēji var ietekmēt dzimumhormonu, piemēram, estrogēnu vai testosterona, darbību. Tādēļ iespējamas pazīmes, piemēram, balss pazemināšanās, izteiktāks apmatojums uz ķermeņa, neregulāra asiņošana starp menstruāciju cikliem, kā arī neparasta maksts izdalījumu krāsa.

Dzimumšūnu audzēji vai stromas izcelsmes veidojumi var izraisīt arī priekšlaicīgu pubertāti, piemēram, strauju krūšu vai kaunuma apmatojuma attīstību un agrīnas menstruācijas, tostarp meitenēm pirms ierastā pubertātes sākuma.

Dažkārt sāpes izraisa olnīcas sagriešanās ap savu asi pie blakus esošām anatomiskām struktūrām, kas traucē asinsriti un rada izteiktas sāpes iegurnī. Šāda torsija biežāk sastopama jaunā vecumā, ja ir audzējs.

Iespējamās komplikācijas

Progresējošas slimības gadījumā var tikt skartas ne tikai olnīcas, bet arī citas sistēmas vēdera dobumā, plaušās vai kaulos. Visbiežāk min šādas komplikācijas:

• zarnu nosprostojums audzēja vai rētaudu dēļ
• zarnu sienas perforācija, kas izraisa bīstamu iekaisumu vēdera dobumā
• urīna atteces traucējumi, ja nosprostojas vairāki nieru urīnvadi
• šķidruma uzkrāšanās pleiras dobumā
• sāpīgi kaulu bojājumi

Atsevišķās situācijās var būt nepieciešama speciālu drenāžu ievietošana vai papildu operācijas, lai atjaunotu dzīvībai nozīmīgu orgānu funkciju. Ja tiek nosprostoti urīnvadi, var ievietot stentu, lai nodrošinātu brīvu urīna noplūdi urīnpūslī.

Šķidruma uzkrāšanās pleiras dobumā mēdz atkārtoties, tādēļ tiek izmantotas ilgtermiņa šķidruma izvadīšanas metodes un reizēm arī paņēmieni, kas veicina pleiras lapu saaugšanu. Kaulu sāpes kontrolē ar specifiskiem medikamentiem vai staru terapiju.

Kas var līdzināties olnīcu vēzim?

Ir vairākas slimības, kuru norise un simptomi var atgādināt olnīcu vēzi, taču lielākā daļa no tām ir vieglas vai salīdzinoši vienkārši ārstējamas. Biežākie piemēri ir olnīcu cistas, endometrioze, iegurņa iekaisuma procesi, kairinātu zarnu sindroms, urīnpūšļa iekaisums, policistisko olnīcu sindroms, dzemdes miomas, kā arī atsevišķas zarnu vai sievietes dzimumorgānu ļaundabīgo audzēju formas.

Kad vērsties pie ārsta?

Ja parādās sūdzības, kurām nav skaidra, ierasta izskaidrojuma, un simptomi, piemēram, vēdera pūšanās, pastāvīgas sāpes vai smeldze vēderā vai iegurnī, kā arī straujas ķermeņa masas izmaiņas, neizzūd ilgāk nekā vairākas dienas, nepieciešams konsultēties ar ārstu. Nogaidīšana nav ieteicama, jo agrīna diagnostika palielina iespēju slimību pilnībā izārstēt vai ilgstoši kontrolēt.

Nereti precīzu diagnozi palīdz noteikt vairāku izmeklējumu kopums: ginekologa apskate, ultrasonogrāfija vai datortomogrāfija, asins analīzes un, ja nepieciešams, audzēja audu biopsija.

Īsumā par izdzīvošanu un ārstēšanu

Olnīcu vēža izdzīvošanas rādītāji būtiski atšķiras atkarībā no audzēja veida. Visbiežāk sastopamajai invazīvajai epiteliālajai formai raksturīga aptuveni 49 % piecu gadu izdzīvošana, savukārt stromas un dzimumšūnu izcelsmes audzējiem tā var sasniegt 90–93 %.

Ārstēšana visbiežāk ietver audzēja ķirurģisku izņemšanu, un atkarībā no stadijas var tikt pievienota ķīmijterapija, staru terapija vai bioloģiskās terapijas medikamenti. Agrīni atklātas slimības gadījumā pilnīgas izveseļošanās iespējas ir ļoti augstas.

Kam vēl pievērst uzmanību?

Daļai cilvēku olnīcu vēža gadījumā novēro nakts svīšanas epizodes, kuras reizēm tiek sajauktas ar karstuma viļņiem menopauzē. Svīšana var būt izteikta, pēkšņa un biežāk sastopama slimības vēlīnākās stadijās.

Īpaša vērība nepieciešama, ja ģimenē ir bijuši sievietes dzimumorgānu vēža gadījumi, jo šādā situācijā var būt noderīgas regulāras veselības pārbaudes. Zināšanas par agrīnajiem simptomiem un individuālo risku palīdz ātrāk pamanīt iespējamās slimības pazīmes.

Kopsavilkums

Olnīcu vēzis bieži sākas ar ļoti neskaidrām un vieglām izpausmēm, kas var atgādināt ikdienas sūdzības, tādēļ būtiski saglabāt modrību. Pastāvīga vēdera pūšanās, neierastas sāpes iegurnī vai ātra sāta sajūta ēšanas laikā, kā arī biežāka urinēšana ir iemesli veikt izmeklējumus. Slimībai progresējot, biežāk parādās citas pazīmes, piemēram, izmainīti vēdera izejas paradumi, neskaidra asiņošana, šķidruma uzkrāšanās vai arvien izteiktāks nogurums.

Pastāv arī formas, kurās simptomus nosaka hormonālas izmaiņas vai pat priekšlaicīga pubertāte meitenēm. Svarīgākais ir, tiklīdz parādās jauni, regulāri atkārtojošies vai pastiprināti simptomi, vērsties pēc speciālista konsultācijas. Agrīna diagnostika ir nozīmīgākais priekšnoteikums pilnīgai slimības izārstēšanai.