2. tipa cukura diabēta diagnostika

2. tipa cukura diabēts ilgstoši var noritēt bez izteiktiem simptomiem. Nereti šo slimību atklāj profilaktisku pārbaužu laikā vai arī tad, kad pacients vēršas pie speciālista vispārēju sūdzību dēļ. Diagnozes apstiprināšanai veic specifiskus laboratoriskus asins izmeklējumus, kas ļauj noteikt glikozes līmeni asinīs un izvērtēt glikēmijas izmaiņas ilgākā periodā. Precīza un savlaicīga diagnostika ir būtiska, lai laikus īstenotu atbilstošus pasākumus un mazinātu nopietnu komplikāciju risku.

Uz ko vērst uzmanību: simptomi

Lai gan slimības sākumposmā pazīmes var būt vāji izteiktas vai līdzināties citu veselības traucējumu izpausmēm, ir atsevišķi simptomi, kas var norādīt uz paaugstinātu glikozes koncentrāciju asinīs:

• bieža urinēšana
• pastāvīgas slāpes
• izteiktāka izsalkuma sajūta
• nogurums un enerģijas trūkums
• tirpšana vai nejutīgums ekstremitātēs
• neskaidra redze
• lēna brūču un sasitumu dzīšana

Daļai cilvēku parādās arī ādas izmaiņas, piemēram, sīki ādas veidojumi (papilomas) kakla vai padušu apvidū, kā arī tumšāki, sabiezējuši ādas laukumi krokās (īpaši uz kakla, padusēs, elkoņu ielokos, virs ceļgaliem vai cirkšņu apvidū). Šādas pazīmes nereti ir saistītas ar insulīna rezistenci.

Kā nosaka 2. tipa diabētu

Diabēta diagnoze tiek noteikta, balstoties uz asins analīžu rezultātiem. Parasti sākotnēji ārsts vai medicīnas māsa veic ātru glikozes mērījumu ar pirksta dūriena metodi, kas parāda glikozes līmeni konkrētajā brīdī. Lai iegūtu precīzāku novērtējumu, izmanto šādus izmeklējumus:

• glikozes līmeņa noteikšana tukšā dūšā pēc 8–10 stundu neēšanas
• perorālais glikozes tolerances tests, kur glikozes līmeni nosaka 2 stundas pēc salda šķīduma iedzeršanas
• glikētā hemoglobīna (HbA1c) analīze, kas atspoguļo vidējo glikozes līmeni pēdējo 2–3 mēnešu laikā un nav jāveic tukšā dūšā

Visbiežāk vislielāko informatīvo vērtību nodrošina glikētā hemoglobīna noteikšana. Vienlaikus jāņem vērā, ka atsevišķiem cilvēkiem hemoglobīna uzbūvei var būt iedzimtas īpatnības, kas var ietekmēt rezultātu precizitāti, tāpēc šādās situācijās nepieciešami alternatīvi izmeklējumi.

Kad izmeklējumi ir ieteicami

Cilvēkiem ar paaugstinātu risku ieteicams pārbaudīties biežāk. Pie riska grupas var piederēt, ja:

• tuvāko radinieku vidū ir cilvēki ar diabētu
• lipīdu rādītāji nav labvēlīgi, piemēram, ABL holesterīns ir mazāks par 0,9 mmol/l vai triglicerīdi pārsniedz 2,8 mmol/l
• iepriekš diagnosticēts gestācijas diabēts
• konstatēta sirds slimība vai paaugstināts asinsspiediens
• ir mazkustīgs dzīvesveids, liekais svars, policistisko olnīcu sindroms vai citi ar insulīna rezistenci saistīti stāvokļi

Profilaktisku diabēta skrīningu ieteicams uzsākt no 35 gadu vecuma, veicot pārbaudi ik pēc trim gadiem, bet cilvēkiem ar hroniskām veselības izmaiņām izmeklējumu biežumu nosaka ārsts.

Dažādi izmeklējumi – ko tie parāda?

Glikozes noteikšana tukšā dūšā (FPG) raksturo cukura daudzumu asinīs pēc nakts bada perioda. Ja rādītājs ir virs 7,0 mmol/l atkārtoti divas vai vairāk reizes, tas apstiprina 2. tipa cukura diabēta diagnozi. Savukārt glikozes tolerances tests tiek izmantots, lai izvērtētu organisma reakciju uz strauju glikozes pieaugumu; ja 2 stundas pēc šķīduma iedzeršanas glikozes līmenis pārsniedz 11,1 mmol/l, iespējamība, ka ir diabēts, ir augsta.

Glikētā hemoglobīna analīze tiek uzskatīta par zelta standartu, un viena no tās priekšrocībām ir tā, ka nav jābūt tukšā dūšā. Tomēr noteiktām personām ģenētisku īpatnību dēļ šis rādītājs var būt maldinošs, tāpēc reizēm nepieciešami papildu diagnostiskie izmeklējumi.

Atsevišķos gadījumos ir svarīgi izslēgt arī citus stāvokļus, jo paaugstināts glikozes līmenis var būt saistīts ar citām endokrīnām slimībām, piemēram, vairogdziedzera pastiprinātu funkciju. Ja ārstam rodas aizdomas par citu cēloni, tiek nozīmēti papildu laboratoriskie izmeklējumi.

Kādas ir iespējamās neskaidrības diagnostikā?

Paaugstināts cukura līmenis asinīs nav raksturīgs tikai 2. tipa cukura diabētam. Neliels glikēmijas pieaugums, ko apzīmē kā prediabētu, raksturo stāvokli, kad audu jutība pret insulīnu samazinās, taču slimībai vēl nav izteiktu pazīmju. Savlaicīgi ieviešot dzīvesveida korekcijas, diabēta attīstību iespējams būtiski aizkavēt vai pat novērst.

Metaboliskais sindroms ir vairāku riska faktoru kopums, piemēram, palielināts vidukļa apkārtmērs, izmaiņas asins lipīdu rādītājos, paaugstināts asinsspiediens un citi, un tas bieži ir saistīts ar insulīna rezistenci. Atsevišķās situācijās diabētam līdzīgi simptomi var būt saistīti arī ar vairogdziedzera darbības traucējumiem.

Kā iespējams palīdzēt sev

Pēc 2. tipa cukura diabēta apstiprināšanas ieteicams pēc iespējas drīzāk sākt dzīvesveida maiņu. Pat ķermeņa masas samazināšana par 5 % var būtiski uzlabot veselības stāvokli un mazināt komplikāciju iespējamību. Ja konstatēta nosliece uz prediabētu, bieži pietiek ar masas samazinājumu 7–10 % apmērā, lai nepieļautu stāvokļa progresēšanu.

Vislabāko kopējo ietekmi parasti nodrošina vairāku faktoru apvienojums: sabalansēts un sātīgs uzturs, regulāras fiziskās aktivitātes, piemēram, raita pastaiga, peldēšana vai braukšana ar velosipēdu apmēram 30 minūtes piecas dienas nedēļā, kā arī nepieciešamības gadījumā medikamenti, uztura bagātinātāji un stresa pārvaldības prasmes. Ārstniecības komanda palīdz izstrādāt individuāli piemērotu plānu, jo parasti nav vajadzīgi izteikti stingri uztura ierobežojumi. Nereti šādas diagnozes noteikšana kļūst par iemeslu pievērst lielāku uzmanību savai veselībai nekā iepriekš.