Komplekss posttraumatiskā stresa sindroms (CPTSS): simptomi un ārstēšana

Kompleksie pēctraumatiskā stresa traucējumi (K-PTST) visbiežāk ir saistīti ar ilgstošu un atkārtotu traumatisku pieredzi bērnībā, kad nelabvēlīgie apstākļi turpinās ilgā laika posmā un no tiem nav reālas iespējas izvairīties. Šādas situācijas var būtiski ietekmēt bērna emocionālo, psiholoģisko un sociālo attīstību, un sekas nereti saglabājas arī pieaugušā vecumā.

Kas ir kompleksie pēctraumatiskā stresa traucējumi

K-PTST tiek uzskatīti par vienu no pēctraumatiskā stresa traucējumu (PTST) formām, tomēr tiem raksturīgas papildu pazīmes. Būtiskākās ir grūtības regulēt emocijas, izteikti negatīvs pašvērtējums un nozīmīgas problēmas attiecību veidošanā vai uzturēšanā. Lai gan K-PTST var attīstīties gan bērniem, gan pieaugušajiem, ārstēšanas pieeju bieži nosaka vecums un individuālās pieredzes īpatnības.

Svarīgākie simptomi bērnībā

Ja ilgstoša trauma tiek piedzīvota attīstības periodā, tā var traucēt būtiskus attīstības posmus. Tāpēc bērniem K-PTST izpausmes nereti atšķiras no pieaugušo simptomiem un var radīt papildu funkcionālus sarežģījumus.

• Piesaistes un attiecību grūtības: no pārmērīgas pieķeršanās vai robežu trūkuma līdz uzticēšanās deficītam un sociālai izolācijai
• Psihosomatiskas sūdzības: galvassāpes vai sāpes vēderā, muguras saspringums bez objektīva fiziska iemesla
• Kognitīvas un domāšanas grūtības: uzmanības koncentrēšanās problēmas, apgrūtināta uzdevumu izpilde un lēnāka valodas attīstība
• Disociācijas pieredze: atsvešinātības sajūta no sevis vai apkārtējās vides, grūtības atpazīt un izprast emocijas
• Emociju regulācijas traucējumi: pēkšņas dusmu epizodes, impulsivitāte, situācijai neatbilstošas reakcijas
• Pazemināta pašvērtība: sevis uztvere kā nevērtīgam, sevis vainošana par piedzīvoto, vienlaikus traumas izraisītāja idealizēšana kā laba persona
• Jēgas izjūtas zudums: mazinās ticība, cerība vai tiek iedragātas pamatvērtības

K-PTST pazīmes pieaugušā vecumā

Pieaugušajiem K-PTST bieži veidojas pēc atkārtotas vardarbības vai novārtā atstāšanas bērnībā, nereti ģimenes vidē. Tas var mainīt cilvēka priekšstatus par sevi, attiecībām un pasauli kopumā. Iespējamās izpausmes:

• bezcerības un upura izjūta
• norobežošanās un sociāla atsvešināšanās
• pastāvīgas kauna, vainas un stigmatizācijas sajūtas
• pārmērīga sevis vainošana vai noturīga vainas uzņemšanās
• nepārtraukta glābēja meklēšana un atkārtoti neveiksmīgi attiecību modeļi
• uzmācīgas pagātnes atmiņas, murgi vai panikas epizodes, kas parādās negaidīti
• dusmu uzliesmojumi vai ilgstoši apspiestas dusmas
• domas par pašsavainošanos vai pašsavainojoša uzvedība
• izteikti izmainīta seksuālā uzvedība: no pārmērīgas aktivitātes līdz pilnīgai atturībai

K-PTST un PTST – galvenās atšķirības

PTST visbiežāk attīstās pēc atsevišķa, izteikti smaga traumatiska notikuma, piemēram, nelaimes gadījuma vai vardarbības epizodes. Savukārt K-PTST parasti rodas ilgstošas traumas rezultātā, visbiežāk bērnībā, un tiem raksturīgs plašāks simptomu kopums. Tas var ietvert pastāvīgu emocionālu nestabilitāti, īpaši negatīvu attieksmi pret sevi un sarežģījumus ilgtermiņa attiecību veidošanā. Nereti līdztekus novērojama pašpārmetumu tendence, bezpalīdzības izjūta un izteikta vainas sajūta.

Lai gan diagnostikas vadlīnijās K-PTST vēl ne vienmēr ir pilnībā nostiprināti kā atsevišķa diagnoze, šī klīniskā problemātika ir aprakstīta nozīmīgās starptautiskās slimību klasifikācijas sistēmās un arvien biežāk tiek aplūkota atšķirti no klasiskā PTST.

Iespējamie cēloņi un riska faktori

K-PTST attīstību visbiežāk raksturo traumas atkārtošanās un tās piedzīvošana bērnībā vai pusaudža vecumā. Riska faktori var būt:

• fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība
• ilgstoša vardarbība ģimenes vidē
• emocionāls novārtā atstāšanas modelis vai nestabila ģimenes situācija
• vecāku vai aizbildņu vienaldzība, atgrūšana vai pazemošana
• diskriminācija, mobings un ilgstoša sociālā atstumtība

Traumatizējošie apstākļi neaprobežojas tikai ar ģimeni. Ikdiena diskriminējošā vai nedrošā sociālajā vidē var būt tikpat kaitējoša.

Kā nosaka K-PTST

K-PTST atpazīšana var būt sarežģīta, jo simptomi nereti līdzinās citu psihisku traucējumu izpausmēm, piemēram, robežstāvokļa personības traucējumiem vai somatiska sāpju sindroma pazīmēm. Atbilstoši starptautiskajiem kritērijiem K-PTST tiek apsvērti, ja cilvēkam ir ar traumu saistītas grūtības un vienlaikus ilgstoši izteikta emociju regulācijas disfunkcija, būtiski traucējumi attiecību uzturēšanā, kā arī noturīgas vainas vai kauna sajūtas.

Ārstēšanas iespējas

Vienotas un detalizētas ārstēšanas vadlīnijas vēl nav pilnībā izstrādātas, jo katram cilvēkam simptomi un pieredze veido individuālu kombināciju. Tomēr praksē visbiežāk tiek izmantotas šādas pieejas:

• traumai sensitīvas intervences: specializēts atbalsts un sadarbība starp dažādiem speciālistiem; būtisks mērķis ir palīdzēt personai atjaunot uzticēšanos, autonomiju un patstāvību
• psihoterapija: atbilstoši individuālajām vajadzībām var tikt izmantota kognitīvi biheiviorālā terapija, ilgstošas ekspozīcijas terapija vai dialektiski biheiviorālā terapija

Bērniem atsevišķos gadījumos tiek piemērota spēļu terapija, bet smagākās situācijās atbalsts var tikt nodrošināts arī aprūpes iestādēs. Specifiskas zāles, kas būtu paredzētas tieši K-PTST ārstēšanai, nav, taču nepieciešamības gadījumā var nozīmēt antidepresantus vai citus medikamentus, lai mazinātu vienlaikus esošus trauksmes vai depresijas simptomus.

Kopsavilkums

Kompleksie pēctraumatiskā stresa traucējumi ir ilgstošas bērnības traumas sekas, kad atkārtoti un ilglaicīgi tiek traucēta psiholoģiskā un sociālā attīstība. Šis stāvoklis ietver ne tikai PTST raksturīgās izpausmes, bet arī izteiktu emocionālu nestabilitāti, pazeminātu pašvērtējumu un ilgtermiņa grūtības attiecībās ar apkārtējiem. Lai gan K-PTST ārstēšana bieži ir sarežģīta un laikietilpīga, uz traumu vērstas intervences, psihoterapija un individuāli pielāgota pieeja var palīdzēt atjaunot drošības un pašvērtības izjūtu.