Reimatoīdā artrīta riska faktori

Reimatoīdais artrīts (RA) ir autoimūna saslimšana, kuras gadījumā imūnsistēma kļūdaini vēršas pret locītavu audiem. Šī neadekvātā organisma atbildreakcija izraisa ilgstošu iekaisumu, kas izpaužas ar locītavu sāpēm, pietūkumu un stīvumu. Lai gan ne visus riska faktorus iespējams ietekmēt, dzīvesveida korekcijas nereti palīdz mazināt RA attīstības iespējamību.

Riska faktori, kurus nevar mainīt

RA biežāk tiek konstatēts noteiktās iedzīvotāju grupās. Saslimšanas iespējamību būtiski ietekmē vecums, dzimums un iedzimtība, un šos faktorus nav iespējams kontrolēt.

• Vecums. Reimatoīdais artrīts visbiežāk sākas pusmūžā, īpaši 30–50 gadu vecumā, tomēr līdz ar novecošanu saslimšanas risks pieaug. Ar vecumu saistītas imūnsistēmas pārmaiņas var palielināt uzņēmību pret autoimūnām slimībām.
• Dzimums. Sievietēm RA diagnosticē aptuveni 2–3 reizes biežāk nekā vīriešiem. Tiek pieļauts, ka nozīme var būt hormonālām svārstībām, piemēram, estrogēnu līmeņa izmaiņām. Tomēr viennozīmīgi secinājumi vēl nav iegūti, jo gan estrogēnu samazināšanās (piemēram, menopauzes laikā), gan hormonu aizstājterapija tiek saistīta ar paaugstinātu RA risku.
• Iedzimtība. Ja ģimenē ir bijuši RA gadījumi, saslimšanas varbūtība var pieaugt līdz pat piecām reizēm. Apmēram puse no RA riska tiek saistīta ar ģenētisku noslieci, lai gan konkrētas gēnu variācijas joprojām tiek pētītas. Visbiežāk min HLA sistēmas gēnus, kā arī STAT4, TRAF1, C5 un PTPN22.

Lai gan gēnus mainīt nav iespējams, to aktivitāti zināmā mērā var ietekmēt dzīvesveids, tostarp uzturs, fiziskā aktivitāte, ķermeņa masa un apkārtējās vides faktoru iedarbība.

Ar dzīvesveidu saistītie faktori

Daļu riska faktoru var mazināt, pārskatot ikdienas paradumus. Pat ja no tiem pilnībā izvairīties neizdodas, situāciju bieži iespējams uzlabot.

• Smēķēšana. Ilgstoša smēķēšana ne tikai ievērojami palielina RA attīstības iespējamību, bet arī var pasliktināt jau esošas slimības norisi. Pētījumi liecina, ka, smēķējot pat nelielā apjomā, risks pieaug gandrīz par trešdaļu, bet lielākā apjomā tas var pieaugt gandrīz divkārt. Turklāt smēķētājiem atbildreakcija uz nozīmēto terapiju var būt vājāka.
• Aptaukošanās. Paaugstināta ķermeņa masa veicina iekaisuma procesus organismā, palielina slodzi locītavām un var veicināt slimības progresēšanu. Īpaša nozīme ir taukaudiem, kas izdala iekaisumu uzturošas vielas jeb citokīnus. Aptaukošanās arī samazina iespējamību sasniegt slimības remisiju.
• Psihiskā veselība. Depresija vai ilgstošs stress, tostarp posttraumatiskā stresa sindroms, ir saistīti ar lielāku RA risku. Vienlaikus RA diagnoze var pasliktināt psiholoģisko pašsajūtu, tādēļ starp šiem stāvokļiem novēro abpusēju saistību.
• Vides piesārņojums. Saskare ar atsevišķiem piesārņotājiem, piemēram, gaisa piesārņojumu, pesticīdiem, silīcija vai azbesta putekļiem, kā arī organiskajiem putekļiem (piemēram, siena, graudu vai dzīvnieku izcelsmes daļiņām), var aktivēt imūnreakcijas un veicināt iekaisumu.
• Hronisks iekaisums infekciju dēļ. Zinātniskie dati norāda, ka ar RA risku var būt saistīti atsevišķi vīrusi (piemēram, Epšteina–Bāra vīruss vai C hepatīta vīruss), kā arī baktērijas (tostarp E. coli). Tiek uzskatīts, ka dažkārt antivielas kļūdaini vēršas ne tikai pret infekcijas ierosinātājiem, bet arī pret paša locītavu audiem.
• Smaganu slimības. Izteikts periodontīts bieži norit kopā ar hronisku iekaisumu un tiek saistīts ar paaugstinātu RA risku. Baktērijas, kas veicina zobu un smaganu problēmas, var pastiprināt iekaisuma procesus visā organismā.
• Zarnu mikrobiomas līdzsvara traucējumi. Zarnu labvēlīgie mikroorganismi ir cieši saistīti ar imūnsistēmas darbību. Ja mikrobiomas līdzsvars tiek izjaukts, palielinās iekaisuma iespējamība un var attīstīties autoimūnas slimības, tostarp RA.
• Plaušu veselība. RA var skart ne tikai locītavas, bet arī elpceļus un plaušas. Imūnsistēmas izmaiņas, kas saistītas ar plaušu slimībām, var palielināt RA attīstības risku vai arī kļūt par vienu no faktoriem, kas veicina slimības sākumu.

Kā mazināt reimatoīdā artrīta risku?

Lai gan nav iespējams mainīt ne gēnus, ne vecumu, ikdienas paradumiem ir būtiska nozīme RA riska mazināšanā. Smēķēšanas pārtraukšana, veselīgas ķermeņa masas uzturēšana, stresa mazināšana, smaganu veselības uzraudzība un kaitīgo vides faktoru iedarbības ierobežošana ir svarīgi soļi riska samazināšanai. Papildus ieteicams pievērst uzmanību zarnu mikrobiomai un regulāri konsultēties ar ārstu, īpaši gadījumos, ja ģimenē ir RA vai novērojamas jebkādas locītavu sūdzības.

Santrauka

Reimatoīdā artrīta attīstību ietekmē gan iedzimtība, gan dzīvesveids. Lai arī daļu faktoru nav iespējams mainīt, daudzus aspektus var kontrolēt. Smēķēšanas izbeigšana, sabalansēts uzturs, atbilstošas ķermeņa masas saglabāšana, stresa pārvaldība, rūpīga mutes dobuma higiēna un atbildīga attieksme pret apkārtējo vidi samazina saslimšanas risku un palīdz ilgāk saglabāt aktīvu dzīvesveidu bez komplikācijām.