Hiperglikēmijas epizodes: īstermiņa un ilgtermiņa sekas

Paaugstināts glikozes līmenis asinīs jeb hiperglikēmija visbiežāk sastopama cilvēkiem ar cukura diabētu, tomēr tā var attīstīties arī personām bez iepriekš noteiktas šīs slimības diagnozes. Šis stāvoklis nereti veidojas pakāpeniski, tāpēc sākotnējā periodā simptomi var būt viegli izteikti vai arī vispār neparādīties.

Simptomi

Hiperglikēmija var palikt nepamanīta ilgstoši, īpaši gadījumos, kad glikozes rādītāji paaugstinās lēnām. Atsevišķās situācijās, piemēram, 1. tipa diabēta gadījumā, pazīmes var attīstīties straujāk, dažu nedēļu laikā. Biežāk novērotie hiperglikēmijas simptomi ir:

• Pastāvīgas slāpes
• Bieža urinēšanas nepieciešamība
• Pastiprināta ēstgriba
• Migla vai neskaidra redze
• Tirpšana vai durstīšana ekstremitātēs
• Nevēlams ķermeņa masas samazinājums
• Izteikts nogurums
• Brūces vai iegriezumi, kas dzīst lēni
• Galvassāpes

Riska faktori un cēloņi

Hiperglikēmija biežāk tiek konstatēta cilvēkiem ar noteiktiem riska faktoriem. Lai gan galvenais iemesls visbiežāk ir cukura diabēts, ar paaugstinātu glikozes līmeni var saskarties arī personas bez diabēta.

• Liekais svars vai aptaukošanās
• Vecums pēc 35 gadu sasniegšanas
• Iedzimtība, ja cukura diabēts ir tuvākajiem radiniekiem
• Mazkustīgs dzīvesveids
• Prediabēts
• Gestācijas diabēts anamnēzē vai bērna piedzimšana ar ķermeņa masu virs 4 kg

Papildus minētajam hiperglikēmiju var veicināt insulīna rezistence, nepietiekama insulīna izdale aizkuņģa dziedzerī, noteiktu medikamentu lietošana, hormonāli traucējumi, ģenētiskas izmaiņas, aizkuņģa dziedzera bojājumi, stress vai uzturs ar augstu rafinēto ogļhidrātu un tauku īpatsvaru.

Kā noteikt hiperglikēmiju?

Ja parādās raksturīgi simptomi, ir nozīmīgi pārbaudīt glikozes līmeni asinīs. Cilvēki ar cukura diabētu bieži izmanto personīgos glikometrus, mērījumam nepieciešams neliels asins piliens un testa strēmele, bet rezultāts tiek iegūts dažu sekunžu laikā. Izmeklējumu iespējams veikt arī veselības aprūpes iestādē.

Hiperglikēmija tiek diagnosticēta, ja:

• Pēc vismaz 8 stundu neēšanas glikozes līmenis ir 7,0 mmol/l vai augstāks
• Jebkurā diennakts laikā neatkarīgi no pēdējās ēdienreizes glikozes līmenis ir 11,1 mmol/l vai augstāks

Daudzos gadījumos par hiperglikēmiju tiek uzskatīts rādītājs no 8,9 mmol/l, ja vien ārsts nav noteicis individuālu mērķi. Ja glikozes līmenis sasniedz 13,3 mmol/l vai vairāk un tiek lietots insulīns, ieteicams pārbaudīt urīnu uz ketonvielām. Ja ketonvielas tiek konstatētas, jāievēro ārstēšanas rekomendācijas vai jāsazinās ar ārstu.

Vadība un ārstēšana

Hiperglikēmijas kontrole parasti tiek sākta ar dzīvesveida izmaiņām. Tas ietver uztura pielāgošanu, palielinot augļu, dārzeņu, pilngraudu produktu un liesu olbaltumvielu īpatsvaru, vienlaikus samazinot cukura, transtaukskābju un sāls daudzumu. Būtiska nozīme ir pietiekamai šķidruma uzņemšanai, kā arī saldinātu dzērienu ierobežošanai. Fiziskās aktivitātes var uzlabot insulīna darbību un palīdzēt mazināt glikozes līmeni asinīs. Ja urīnā ir ketonvielas, no sportošanas būtu jāizvairās. Svarīgi faktori ir arī kvalitatīvs miegs un stresa mazināšana.

Ja ar dzīvesveida korekcijām vien nepietiek, tiek nozīmēta medikamentoza terapija. Atkarībā no situācijas tā var būt perorāla, injicējama vai inhalējama ārstēšana, un piemērotāko veidu izvēlas ārsts. Būtiski ievērot izstrādāto plānu, regulāri uzraudzīt veselības stāvokli un noteiktā kārtībā konsultēties ar speciālistu.

Nekontrolēta glikozes līmeņa sekas

Neārstēta hiperglikēmija var izraisīt nopietnas komplikācijas, kas var attīstīties gan strauji, gan ilgtermiņā.

• Diabētiskā ketoacidoze, kas īpaši raksturīga 1. tipa diabētam
• Hiperglikēmiskā hiperosmolārā stāvokļa attīstība, kas biežāk novērojama 2. tipa diabēta gadījumā un nereti saistīta ar dehidratāciju

Ketoacidoze veidojas insulīna trūkuma dēļ, kad organisms sāk noārdīt taukus un veidot ketonvielas, kā rezultātā organismā rodas bīstama skāba vide. Raksturīgas pazīmes ir izteiktas slāpes, bieža urinēšana, dziļa elpošana, acetona smaka no mutes, mutes sausums, slikta dūša, vemšana, nespēks un galvassāpes.

Hiperosmolārais stāvoklis izpaužas ar ļoti augstu glikozes līmeni bez ketonvielām, un to nereti pavada vājums, slāpes, slikta dūša, drudzis un apjukums. Smagākos gadījumos nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība.

Ilgstoši nepietiekami kontrolēta hiperglikēmija palielina sirds un asinsvadu slimību, insulta, nervu bojājumu, nieru funkcijas traucējumu, redzes pasliktināšanās, pēdu, mutes dobuma un zobu slimību, seksuālās funkcijas traucējumu, kā arī atmiņas pasliktināšanās risku.

Kā novērst hiperglikēmijas epizodes?

Daļa riska faktoru, piemēram, vecums un ģenētiskā predispozīcija, nav maināmi. Tomēr daudzus aspektus iespējams ietekmēt, un aktīvāks dzīvesveids, sabalansēts uzturs un ārstēšanas plāna ievērošana samazina hiperglikēmijas iespējamību. Ja tiek lietoti medikamenti, nozīmīgi tos lietot tieši tā, kā noteikts.

Var būt noderīgi iesaistīt atbalsta personu vai tuviniekus, ar kuriem pārrunāt aktuālus jautājumus vai dalīties sasniegumos. Glikozes kontroles pamatā ir paša līdzdalība, vienlaikus ārsts palīdz pielāgot individuālu plānu un novērtēt, vai rādītāji uzlabojas.

Glikozes līmeņa kontrole mājas apstākļos bieži ir ikdienas rutīnas sastāvdaļa. Nepieciešams iegādāties vai saņemt recepti glikometram un testa strēmelēm. Veselības aprūpes speciālisti apmāca, kā un kad veikt mērījumus, piemēram, pirms ēšanas, pēc ēšanas vai pirms gulētiešanas. Atsevišķos gadījumos tiek ieteikta nepārtraukta glikozes monitorēšanas sistēma, kas automātiski reģistrē glikozes līmeni visas diennakts garumā un ļauj savlaicīgi pamanīt izmaiņas.

Kopsavilkums

Hiperglikēmija ir paaugstināts cukura līmenis asinīs. Bieži izteiktākās pazīmes ir slāpes, bieža urinēšana, neskaidra redze un tirpšana ekstremitātēs. Visbiežāk tā saistīta ar cukura diabētu, taču tā var attīstīties arī citu iemeslu dēļ, tostarp insulīna rezistences, hormonālu traucējumu, medikamentu lietošanas vai stresa ietekmē.

Regulāra glikozes līmeņa uzraudzība un konsekventa ārstēšanas plāna ievērošana palīdz samazināt gan ātri attīstošos sarežģījumus, piemēram, ketoacidozi vai hiperosmolāru stāvokli, gan ilgtermiņa riskus, tostarp sirds, nervu, nieru un redzes bojājumus. Uztura paradumu sakārtošana, fiziskās aktivitātes, miega kvalitāte, stresa kontrole un, ja nepieciešams, medikamenti ir galvenie ārstēšanas elementi. Profilaktisku pasākumu ievērošana un mērķtiecīga sadarbība ar speciālistiem ļauj ilgtermiņā uzturēt labu pašsajūtu un optimālu glikozes līmeni asinīs.