Greivsa slimības ārstēšana

Greivsa slimība ir viens no biežākajiem autoimūnajiem vairogdziedzera darbības traucējumiem, kas visbiežāk izpaužas ar pastiprinātu vairogdziedzera hormonu veidošanos. Slimība skar vairogdziedzeri kakla priekšējā daļā un nereti izraisa plašu simptomu spektru, tādēļ ārstēšanai bieži nepieciešama kompleksa pieeja.

Kādi simptomi var parādīties

Greivsa slimībai raksturīgās sūdzības var būt dažādas, taču biežāk novēro paātrinātu sirdsdarbību, ķermeņa masas samazināšanos, pastiprinātu svīšanu, aizkaitināmību, trauksmi un miega traucējumus. Daļai pacientu palielinās vairogdziedzeris, kā arī var parādīties izteikts acu izvirzījums uz priekšu jeb egzoftalms. Tā kā stāvoklis ietekmē gremošanas sistēmu un enerģijas līmeni, iespējams pastāvīgs nespēks vai gremošanas traucējumi.

Kādi ir galvenie cēloņi

Galvenais Greivsa slimības attīstības iemesls ir imūnsistēmas darbības traucējumi, kuru dēļ organisms sāk veidot antivielas, kas stimulē vairogdziedzeri ražot pārmērīgu hormonu daudzumu. Precīzs iemesls, kāpēc imūnā sistēma vēršas pret vairogdziedzeri, nav pilnībā skaidrs, tomēr nozīme var būt iedzimtībai un noteiktiem vides faktoriem, tostarp stresam un infekcijām.

Diagnostikas un izmeklēšanas gaita

Ja ir raksturīgi simptomi, parasti vispirms veic asins analīzes, lai noteiktu vairogdziedzera hormonu līmeni un antivielu rādītājus. Papildus var nozīmēt vairogdziedzera ultrasonogrāfiju vai radioaktīvā joda uzņemšanas testu, kas palīdz precīzāk izvērtēt dziedzera stāvokli.

Ārstēšanas iespējas

Greivsa slimības terapija var būt atšķirīga un bieži ietver gan medikamentozas, gan intervencionālas metodes. Ārstēšanas mērķis ir mazināt vairogdziedzera pārmērīgo aktivitāti un samazināt autoimūnās reakcijas intensitāti.

Medikamenti vairogdziedzera darbības mazināšanai

• Antitireoīdie līdzekļi, piemēram, metimazols, propiltiouracils vai karbimazols, samazina hormonu veidošanos vairogdziedzerī un palīdz kontrolēt simptomus.
• Atsevišķos gadījumos ārsts var nozīmēt imūnsupresīvus medikamentus, īpaši pie aktīvas slimības norises. Steroīdus nereti lieto, lai mazinātu iekaisuma procesus un samazinātu organisma reakcijas izteiktību.

Radioaktīvā joda terapija

Šīs terapijas laikā pacients norij radioaktīvā joda kapsulu. Jods uzkrājas vairogdziedzerī un pakāpeniski samazina tā audu aktivitāti, līdz ar to mazinot hormonu produkciju. Pēc procedūras parasti iesaka uzņemt vairāk šķidruma, lai atlikušais jods no organisma izvadītos ātrāk. Daļai pacientu uz laiku var mainīties garšas sajūta.

Vairumam pacientu pietiek ar vienu radioaktīvā joda kursu, tomēr, ja dažu mēnešu laikā simptomi nesamazinās, ārstēšanu reizēm nepieciešams atkārtot.

Šī metode nav piemērota pacientiem ar acu bojājumiem, piemēram, izteiktu egzoftalmu, vai vairogdziedzera acu slimību. Smēķētājiem pēc šādas terapijas ir būtiski augstāks acu komplikāciju risks.

Pēc radioaktīvā joda lietošanas neliela vielas daļa var nonākt siekalās un urīnā, tādēļ dažas dienas ieteicams izvairīties no cieša kontakta ar bērniem, grūtniecēm un mājdzīvniekiem, ievērot aptuveni 2 metru distanci un apmēram nedēļu gulēt atsevišķi no citiem.

Ķirurģiska ārstēšana – tireoidektomija

Tireoidektomija ir operācija, kuras laikā izņem visu vairogdziedzeri. Pēc tam visu mūžu nepieciešams lietot vairogdziedzera hormonu aizstājterapiju tablešu veidā, lai uzturētu normālu vielmaiņu.

Pirms ķirurģiskas ārstēšanas parasti veic asins analīzes, nozīmē attēldiagnostikas izmeklējumus, piemēram, datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi, kā arī ar laringoskopijas palīdzību izvērtē balss saišu stāvokli.

• Iespējamās blaknes pēc operācijas ietver aizsmakumu, balss izmaiņas, sāpes kaklā vai arī rīkles, trahejas vai barības vada bojājumu. Var veidoties rētaudi vai krūškurvī uzkrāties asins recekļi, kas retos gadījumos prasa atkārtotu operāciju. Pastāv arī risks traumēt epitēlijķermenīšus, kā rezultātā var attīstīties pazemināts kalcija līmenis asinīs.

Ko varat darīt paši – mājas pasākumi un dzīvesveids

Acu simptomus, piemēram, sausumu, jutību pret gaismu vai pietūkumu, bieži var mazināt ar vienkāršiem līdzekļiem mājas apstākļos. Lai samazinātu diskomfortu, var izmantot vēsu, mitru kompresi, lietot mitrinošus acu pilienus, bet, ja ir tendence uz tūsku, gulēt ar paceltu galvgali. Saulesbrilles var palīdzēt pasargāt jutīgas acis no spilgtas gaismas.

Tā kā Greivsa slimība var ietekmēt gremošanu un ķermeņa masu, nozīme ir arī uzturam. Īpaši bieži iesaka ievērot diētu ar zemu joda daudzumu, jo sevišķi gadījumos, kad plānota radioaktīvā joda terapija. Kā atbilstošas izvēles minami svaigi augļi, dārzeņi, treknas zivis, piemēram, lasis, pilngraudu produkti, rieksti un sēklas, tostarp čia un linsēklas. Vēlams samazināt stipri pārstrādātu produktu un pārmērīga kofeīna lietošanu. Kofeīns atsevišķos gadījumos var ietekmēt medikamentu uzsūkšanos, tādēļ to mēdz ieteikt ierobežot vai izvēlēties kafiju un tēju bez kofeīna.

Uztura bagātinātāji un vitamīni

• Selēns ir būtisks minerālvielu avots, kas iesaistīts vairogdziedzera hormonu veidošanās procesos un vielmaiņā. Pētījumi liecina, ka regulāra selēna lietošana bieži ir saistīta ar labvēlīgāku Greivsa slimības norisi.
• Vitamīna B12 deficīts biežāk sastopams cilvēkiem ar aktīvu imūnsistēmas darbību. Uztura bagātinātāju parasti apsver personām, kuru uzturā šī vitamīna ir maz, vai pacientiem ar kuņģa-zarnu trakta saslimšanām.
• Dzelzs preparāti var būt noderīgi, ja Greivsa slimības gadījumā ar uzturu ir grūti uzņemt pietiekamu dzelzs daudzumu. Paātrināta vielmaiņa var veicināt ātrāku šīs minerālvielas izsīkšanu nekā parasti.
• Citronmelisas preparāti iespējami var nomierināt pārmērīgi aktīvu vairogdziedzera darbību, tomēr zinātnisko datu šobrīd ir ierobežoti.
• L-karnitīns atsevišķos pētījumos saistīts ar iespēju mazināt pastiprinātas vairogdziedzera darbības simptomus, taču pierādījumu apjoms joprojām ir neliels.

Pirms jebkādu uztura bagātinātāju lietošanas nepieciešama konsultācija ar ārstu, jo tie var mijiedarboties ar lietotajiem medikamentiem vai izraisīt citas nevēlamas blakusparādības.

Īss kopsavilkums

Greivsa slimība ir ārstējams stāvoklis, kura kontrole parasti ietver gan ārsta nozīmētu terapiju, gan dzīvesveida un uztura pielāgojumus, kā arī uztura bagātinātāju izmantošanu. Izvērtējot jebkādas jaunas pieejas, tostarp uztura bagātinātājus, diētas izmaiņas vai mājas pasākumus, ir būtiski to saskaņot ar savu ārstu, lai nodrošinātu izvēlētās rīcības drošumu un efektivitāti.