Plaušu embolijas diagnostika: trīspakāpju pieeja

Plaušu embolija ir bieži sastopams un potenciāli dzīvībai bīstams stāvoklis, kas var radīt nopietnas sekas organismam. Lai uzlabotu atveseļošanās prognozi, izšķiroši svarīgi ir iespējami ātri noteikt pareizu diagnozi un uzsākt atbilstošu ārstēšanu. Šim nolūkam ārsti parasti izmanto skaidru, secīgu trīs soļu diagnostikas pieeju, kas palīdz operatīvi novērtēt saslimšanas iespējamību un vienlaikus izvairīties no nevajadzīgiem izmeklējumiem.

Diagnozes gaita: no sākotnējā izvērtējuma līdz attēldiagnostikai

Plaušu embolijas diagnostika visbiežāk sākas ar pacienta stāvokļa sākotnēju izvērtējumu. Pirmajā posmā ārsts analizē simptomus un nosaka, cik ticami, ka plaušu asinsvados atrodas trombs. Šim izvērtējumam tiek izmantotas punktu skalas, piemēram, Velsa (Wells) skala, kurā tiek ņemti vērā šādi kritēriji:

• dziļo vēnu trombozes pazīmes
• citas diagnozes, kas šķiet ticamākas par plaušu emboliju
• paātrināta sirdsdarbība (vairāk nekā 100 sitieni minūtē)
• nesena ķirurģiska iejaukšanās vai ilgstoša imobilizācija
• iepriekš konstatēti asins recekļi
• asiņošana no elpceļiem
• ļaundabīgi audzēji

Kopējais punktu skaits ļauj klasificēt plaušu embolijas varbūtību kā zemu, vidēju vai augstu.

Zema riska izvērtējums: PERC kritēriji

Ja pēc sākotnējā izvērtējuma risks tiek uzskatīts par zemu, papildus var izmantot PERC kritērijus, kas palīdz pilnībā izslēgt plaušu embolijas iespējamību. PERC kritēriji ietver:

• vecums līdz 50 gadiem
• sirdsdarbības frekvence mazāka par 100 sitieniem minūtē
• normāls skābekļa piesātinājums asinīs (≥95%)
• klepus bez asiņu piejaukuma
• estrogēnu preparātu nelietošana
• nav bijuši asins recekļi vai plaušu embolija anamnēzē
• nav apakšējo ekstremitāšu pietūkuma
• pēdējo četru nedēļu laikā nav veikta operācija vai bijusi nozīmīga trauma

Ja tiek izpildīti visi kritēriji, turpmāki izmeklējumi parasti nav nepieciešami, jo plaušu embolijas risks ir ārkārtīgi zems.

D-dimēra asinsanalīze: starpposma risks

Situācijās, kad plaušu embolijas varbūtība ir zema vai vidēja, tiek veikta D-dimēra noteikšana asinīs. Šis tests palīdz konstatēt, vai organismā ir pastiprināta trombu noārdīšanās (fibrinolīzes) aktivitāte, kas var būt raksturīga plaušu embolijai vai dziļo vēnu trombozei. Negatīva rezultāta gadījumā plaušu embolijas iespējamība kļūst ļoti maza, un tiek meklēti citi simptomu iemesli. Pozitīvs rezultāts vai arī augsts risks pēc sākotnējā izvērtējuma nozīmē, ka jāveic attēldiagnostikas izmeklējumi.

Attēldiagnostika: precīzs asinsrites izvērtējums

Trešais posms ietver attēldiagnostikas metodes, ar kurām iespējams precīzi noteikt, vai plaušu artērijās ir trombi. Visbiežāk tiek izmantoti šādi izmeklējumi:

• Datortomogrāfija (DT): metode, kas ļauj detalizēti izvērtēt plaušu asinsvadus un noteikt nosprostojumus. Izmeklējuma veikšanai asinsritē ievada kontrastvielu. Plaušu embolijas diagnostikā DT tiek uzskatīta par vienu no precīzākajām metodēm.
• V/Q skenēšana: ventilācijas un perfūzijas (V/Q) izmeklējumu parasti izvēlas pacientiem, kuriem DT nav iespējama (piemēram, grūtniecības laikā vai kontrastvielas nepanesības gadījumā), kā arī situācijās, kad DT rezultāts nav viennozīmīgs. Izmeklējumā tiek izmantots radioaktīvs marķieris, kas palīdz atklāt asins plūsmas izmaiņas plaušās.
• Plaušu angiogrāfija: agrāk tā tika uzskatīta par galveno diagnostikas standartu, taču mūsdienās invazīvo izmeklējumu izmanto salīdzinoši reti, parasti tad, ja iepriekšējās metodes nav devušas skaidru atbildi. Procedūras laikā plaušu artērijā ievada katetru un kontrastvielu, kas rentgenoloģiski ļauj vizualizēt iespējamos trombus.

Gadījumi ar nestabilu stāvokli

Ja plaušu embolija izraisa īpaši smagu, dzīvībai bīstamu sirds un asinsrites sistēmas destabilizāciju, ierastā secīgā izmeklēšanas shēma var nebūt piemērojama. Šādās situācijās ārstēšanu uzsāk nekavējoties, arī tad, ja galīgā diagnoze vēl nav apstiprināta, vienlaikus veicot nepieciešamās neatliekamās palīdzības darbības.

Ar ko plaušu emboliju var sajaukt?

Diagnozes noteikšanas laikā jāizslēdz citi stāvokļi ar līdzīgām izpausmēm, piemēram, miokarda infarkts, sirds mazspēja, perikardīts, sirds tamponāde, pneimonija vai pneimotorakss. Parasti pietiek veikt elektrokardiogrammu, krūškurvja rentgenogrāfiju vai ehokardiogrāfiju. Tomēr arī tad, ja tiek konstatēts cits saslimšanas iemesls, plaušu embolijas iespējamība var saglabāties, tādēļ nepieciešamības gadījumā izmeklēšana tiek turpināta.

Biežākie plaušu embolijas simptomi

• aizdusa
• sāpes vai diskomforts krūškurvī
• pēkšņs nespēks vai reibonis
• neregulārs pulss vai sirdsklauves
• klepus, reizēm arī asiņu atklepošana
• pastiprināta svīšana
• trauksmes sajūta
• pazemināts asinsspiediens

Papildu diagnostikas rīki

Lai gan aptuveni 10–25% pacientu ar plaušu emboliju elektrokardiogramma var būt pilnīgi normāla, šo izmeklējumu joprojām izmanto, jo noteiktas izmaiņas var palīdzēt diagnozes precizēšanā. Piemēram, var konstatēt paātrinātu sirdsdarbības ritmu, labā zara blokādi vai priekškambaru mirdzēšanu.

Asinsanalīžu iespējas

D-dimēra tests atspoguļo, vai organismā notiek asins recekļu noārdīšanās. Tomēr šo analīzi primāri izmanto izslēgšanas nolūkā: ja rezultāts ir negatīvs, plaušu embolijas iespējamība ir ļoti maza. Ja diagnoze tiek apstiprināta, ārsts var nozīmēt papildu asins analīzes, lai izvērtētu, vai nav sirds vai citu orgānu bojājuma pazīmju.

Lai gan plaušu emboliju var būt sarežģīti atpazīt, strukturēta diagnostikas pieeja un visu iespējamo riska faktoru izvērtēšana ļauj salīdzinoši ātri noskaidrot patieso simptomu iemeslu un savlaicīgi uzsākt ārstēšanu. Visbiežāk nepieciešama vairāku dažādu izmeklējumu kombinācija, līdz diagnoze kļūst nepārprotama, un pacienta drošība visā procesā ir galvenā prioritāte.