Plaušu embolijas ārstēšana un vadība

Plaušu embolija (PE) ir stāvoklis, kad asins receklis jeb embols nosprosto plaušu artēriju vai tās lielos zarus. Visbiežāk recekļi veidojas kāju dziļajās vēnās (dziļo vēnu tromboze) un ar asinsriti nonāk plaušās.

Galvenais ārstēšanas mērķis

Plaušu embolijas ārstēšanā būtiskākais ir mazināt smagu seku risku, tostarp atkārtotu trombu veidošanos, labā sirds kambara mazspēju, šoku vai letālu iznākumu. Savlaicīgi atpazīstot stāvokli un uzsākot atbilstošu terapiju, lielākā daļa pacientu atveseļojas bez ilgtermiņa sekām.

Kas notiek organismā?

Brīdī, kad receklis noslēdz plaušu artēriju, ievērojami palielinās slodze un spiediens sirds labajā kambarī. Tā rezultātā sirdij kļūst apgrūtināta asiņu iepumpēšana plaušās, kas var izraisīt asinsspiediena pazemināšanos, sirds ritma traucējumus un smagos gadījumos kardiogēnu šoku. Vēlīnās komplikācijas var attīstīties, ja saglabājas pastāvīgi paaugstināts spiediens plaušu asinsritē un veidojas elpošanas mazspēja.

Kā izvēlas ārstēšanu?

Terapijas izvēli nosaka simptomu intensitāte, iespējamā asiņošanas riska pakāpe un pacienta veselības stāvoklis pirms trombozes epizodes. Plaušu embolijas gadījumus pēc smaguma parasti iedala četrās kategorijās:

• Zema riska PE – pacients hemodinamiski stabils, sirds funkcija nav traucēta.
• Vidēja riska PE – asinsspiediens saglabājas stabils, taču ir pazīmes, kas liecina par sirds pārslodzi, vai konstatēti paaugstināti sirds bojājuma marķieri.
• Augsta riska PE – hemodinamiska nestabilitāte, izteikts asinsspiediena kritums, nepieciešami specifiski medikamenti asinsspiediena uzturēšanai.

Aptuveni viena sestā līdz puse hospitalizēto pacientu tiek pieskaitīti zemākā riska grupai, tomēr apmēram 5% gadījumu plaušu embolija norit dzīvībai bīstami.

Antikoagulanti kā terapijas pamats

Plaušu embolijas ārstēšanas pamatā ir asins recēšanu mazinoši medikamenti jeb antikoagulanti. Tie samazina jaunu trombu veidošanās iespējamību un līdz ar to arī atkārtotas plaušu embolijas un komplikāciju risku.

• Heparīns – ievada intravenozas infūzijas veidā vai injekcijās zemādā.
• Zemas molekulmasas heparīns – bieži lieto zemādas injekcijās.
• Fondaparinukss – ievada zemādā.
• Tiešas darbības perorālie antikoagulanti (piemēram, rivaroksabāns, dabigatrāns) – lieto tablešu formā.
• Varfarīns – perorāls antikoagulants, kura lietošanas laikā nepieciešama regulāra asins rādītāju kontrole.

Konkrētā medikamenta izvēle tiek veikta, izvērtējot pacienta vispārējo stāvokli, asiņošanas risku un citus klīniskos faktorus.

Kā rīkojas smagos gadījumos?

Ja trombs ir liels vai situācija ir dzīvībai apdraudoša, var tikt apsvērtas progresīvas un invazīvas ārstēšanas metodes. Noteiktos gadījumos pielieto trombolīzi, izmantojot medikamentus, kas ne vien ierobežo trombu veidošanos, bet arī aktīvi veicina recekļa šķīšanu. Šādu terapiju lieto situācijās, kad tromba dēļ rodas īpaši bīstams asinsspiediena kritums vai orgānu darbības traucējumi.

Ja trombolītiskā ārstēšana nav efektīva vai to nedrīkst pielietot, var lemt par mehānisku tromba izņemšanu jeb embolektomiju:

• Katetra embolektomija – minimāli invazīva metode, kurā caur nelielu griezienu lielā vēnā ievada katetru, un recekli plaušu asinsvadā izņem vai fragmentē.
• Atvērta ķirurģiska embolektomija – sarežģītāka operācija ar krūškurvja atvēršanu; izmantojot sirds–plaušu aparātu, trombu izņem tieši no artērijas.

Ko dara, ja ārstēšana nav efektīva?

Ja, neraugoties uz antikoagulantu lietošanu, trombi turpina veidoties, var tikt izmantots filtrs apakšējā dobajā vēnā (IVC filtrs). Tas ir neliels stieplveida filtrs, ko ievieto caur nelielu griezienu, lai aizturētu trombus, kas no kāju vēnām varētu nonākt plaušās.

IVC filtrs visbiežāk paredzēts īslaicīgai lietošanai, taču atsevišķās situācijās to var atstāt pastāvīgi, piemēram, ja antikoagulantus lietot nav iespējams vai tie jāatceļ vienlaicīgu slimību dēļ.

Ārstēšanas ilgums un pacienta uzraudzība

Medikamentu lietošanas ilgumu ietekmē vairāki apstākļi, tostarp embolijas smagums, asiņošanas risks un terapijas efektivitāte. Lietojot antikoagulantus, būtiski ievērot nozīmēto režīmu un pievērst uzmanību iespējamām asiņošanas pazīmēm, piemēram, smaganu asiņošanai, zilumu veidošanās tendencei vai pastiprinātām menstruācijām. Ja asiņošana kļūst izteikta, jāvēršas pēc medicīniskas palīdzības.

Var būt noderīgi nēsāt medicīnisku aproci vai identifikācijas zīmi ar informāciju par lietotajiem medikamentiem, lai neatliekamā situācijā šī informācija būtu ātri pieejama.

Kāpēc ir svarīgi noskaidrot iemeslu?

Dažkārt plaušu embolija attīstās paaugstinātas asins recēšanas noslieces jeb trombofilijas dēļ. Pēc PE diagnozes noteikšanas nereti tiek vērtēts, vai pastāv iedzimti vai iegūti riska faktori, piemēram, ļaundabīgi audzēji, operācijas, ilgstoša imobilizācija, hormonālo preparātu lietošana, smēķēšana vai aptaukošanās.

Pastāv vairāki iedzimtas trombofilijas veidi, piemēram:

• V faktora Leidenes mutācija
• proteīna C vai proteīna S deficīts
• antitrombīna deficīts

Šādās situācijās var veikt specifiskus asins izmeklējumus, un, ja ģimenē konstatētas iedzimtas formas, atsevišķos gadījumos var tikt apsvērta ģenētiķa konsultācija.

Kopsavilkums

Plaušu embolija ir nopietns un potenciāli dzīvībai bīstams stāvoklis, kurā asins receklis var bloķēt plaušu asinsriti. Ārstēšanas galvenais uzdevums ir nepieļaut tromba palielināšanos un jaunu trombu veidošanos, vienlaikus samazinot komplikāciju risku.

Terapijas pamatā ir antikoagulanti, savukārt smagākos gadījumos var būt nepieciešamas papildu, specializētas procedūras. Pilnīga atveseļošanās ir iespējama atkarībā no tromba apjoma, individuālās riska pakāpes un pamatcēloņiem.