Pirmās tardīvās diskinēzijas pazīmes

Tardīvā diskinēzija ir neiroloģisks traucējums, kam raksturīgas nekontrolējamas un atkārtotas kustības sejā, ķermeņa stumbrā un ekstremitātēs. Šīs kustības parasti attīstās kā ilgstošas noteiktu medikamentu lietošanas blakne, īpaši tad, ja zāles bloķē dopamīna receptorus galvas smadzenēs. Lai gan sākumā izpausmes var būt tik vieglas, ka tās gandrīz nav pamanāmas, laika gaitā simptomi nereti pastiprinās un var būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti.

Kas ir tardīvā diskinēzija

Šis stāvoklis visbiežāk veidojas cilvēkiem, kuri ilgstoši lieto zāles psihisku vai neiroloģisku saslimšanu ārstēšanai. Tardīvās diskinēzijas pamatā ir negribētu kustību rašanās, kas saistīta ar to, ka atsevišķi medikamenti ilgākā laikā var izjaukt dopamīna līdzsvaru, proti, neirotransmitera, kas piedalās nervu sistēmas signālu pārvadē, regulāciju. Dažkārt līdzīgas izmaiņas var parādīties arī, lietojot medikamentus kuņģa-zarnu trakta slimību gadījumā vai citu veselības traucējumu terapijā.

Pirmās pazīmes

Agrīnās stadijās tardīvā diskinēzija bieži vien nav pamanāma ne pašam cilvēkam, ne apkārtējiem. Visbiežāk pirmās izpausmes skar sejas muskulatūru un izpaužas kā neapzinātas kustības. Iespējamās pazīmes:

• lūpu smīkņāšana, čāpstināšana vai lūpu laizīšana
• neapzināta mēles izbāšana
• sejas grimasēm līdzīgas kustības
• bieža acu mirkšķināšana
• mutes ievilkšana
• kakla pagriezieni vai grozīšana
• pēkšņas roku vai kāju raustīšanās

Kā izpaužas kustības ķermeņa stumbrā un ekstremitātēs

Ne vienmēr traucējums aprobežojas tikai ar sejas muskuļu darbību. Daļai cilvēku parādās arī citi simptomi:

• ātras, nekontrolētas roku, kāju vai ķermeņa stumbra kustības
• pirkstu vīšanās vai nemierīgu kustību vilnis
• ķermeņa šūpošanās uz sāniem

Smagāki simptomi un to ietekme

Sākotnēji tardīvā diskinēzija visbiežāk izpaužas vieglā formā, tomēr ar laiku negribētās kustības var kļūt izteiktākas un traucēt ikdienas aktivitātēm. Spēcīgas kustības vai izteikts muskuļu saspringums var apgrūtināt runāšanu, miegu un atsevišķos gadījumos izraisīt arī fiziskas sāpes.

Papildus motoriskajiem simptomiem smagākas norises gadījumā bieži tiek ietekmēts arī psiholoģiskais stāvoklis: var parādīties kauna sajūta un trauksme, mazināties pašapziņa, kā arī veidoties tendence izvairīties no sociālām situācijām.

Kādi medikamenti visbiežāk izraisa tardīvo diskinēziju

Visbiežāk traucējumu provokē ilgstoša psihisku traucējumu ārstēšanai paredzēto zāļu lietošana, tomēr tas var attīstīties arī, lietojot:

• tricikliskos antidepresantus
• selektīvos serotonīna atpakaļsaistes inhibitorus
• monoamīnoksidāzes inhibitorus
• dažus pretkrampju (pretepilepsijas) līdzekļus
• antihistamīna līdzekļus
• medikamentus trauksmes mazināšanai
• pretmalārijas līdzekļus

Aptuveni ceturtajai daļai cilvēku, kuri ilgstoši lieto antipsihotiskos līdzekļus, attīstās šāda veida simptomi, un atsevišķos gadījumos izmaiņas var saglabāties pastāvīgi. Vienlaikus tieši šīs zāles nereti ir nepieciešamas pamatslimības kontrolei.

Kā atpazīt un noteikt diagnozi

Diagnozi parasti apsver un nosaka tad, ja simptomi nepāriet ilgāk nekā vienu mēnesi pēc attiecīgā medikamenta lietošanas pārtraukšanas. Novērtēšanai bieži izmanto specializētu skalu, ar kuras palīdzību ārsts objektīvi nosaka kustību veidu, izplatību ķermenī un izteiktības pakāpi. Skala ietver arī vērtējumu par to, cik lielā mērā cilvēks pats apzinās šīs kustības un cik būtiski tās ietekmē ikdienas dzīvi.

Dažās situācijās ārsts var ieteikt papildu izmeklējumus, piemēram, datortomogrāfiju vai galvas smadzeņu magnētisko rezonansi, lai izslēgtu citus iespējamos iemeslus vai bojājumus.

Kad un kā attīstās simptomi

Parasti pirmās tardīvās diskinēzijas pazīmes kļūst pamanāmas aptuveni vienu līdz divus gadus pēc dopamīnu nomācošu medikamentu lietošanas uzsākšanas. Retos gadījumos kustības var sākties agrāk, tomēr parasti ne ātrāk kā pēc trim mēnešiem.

Stāvoklis parasti progresē pakāpeniski: sākumā izpausmes ir vieglas, bet laika gaitā tās mēdz kļūt izteiktākas.

Secinājums

Tardīvā diskinēzija ir atkārtotu, neapzinātu kustību sindroms, kas var skart seju, ķermeņa stumbru un ekstremitātes. Lai arī agrīnās pazīmes bieži ir vieglas, tās nevajadzētu ignorēt. Svarīgi savlaicīgi pamanīt atkārtotu lūpu čāpstināšanu, mēles izbāšanu, biežu mirkšķināšanu vai pastiprinātas negribētas kustības.

Ja parādās šādi simptomi, ieteicams pārrunāt situāciju ar ārstu, jo savlaicīga izmaiņu atpazīšana var palīdzēt atrast risinājumus, kas uzlabo dzīves kvalitāti. Pat ja stāvoklis tieši neapdraud dzīvību, tas var radīt sociālus un emocionālus izaicinājumus, tādēļ nozīmīgs ir tuvinieku atbalsts un, ja nepieciešams, arī psiholoģiska palīdzība.