Miazes cēloņi un riska faktori

Miastēnija ir autoimūna saslimšana, kuras laikā imūnsistēma kļūdaini vēršas pret muskuļu struktūrām un izraisa to spēka samazināšanos. Paaugstināts risks saslimt parasti ir saistīts ar imūnsistēmas darbības traucējumiem, iedzimtu noslieci un noteiktiem dzīvesveida faktoriem.

Biežākie miastēnijas cēloņi

Miastēnijas gadījumā organisms veido antivielas, kas bojā nerva un muskuļa savienojuma vietu, īpaši acetilholīna receptorus. Šie receptori ir nepieciešami nervu impulsu pārvadei uz muskuli, tāpēc to bloķēšana noved pie muskuļu vājuma. Atsevišķos gadījumos var veidoties arī cita veida antivielas, kas vērstas pret olbaltumvielām muskuļu membrānā. Kaut arī precīzs šīs nepareizās imūnreakcijas iemesls nav pilnībā noskaidrots, ir novērots, ka aptuveni 80 % pacientu konstatē izmaiņas aizkrūts dziedzerī, kas regulē imūnās sistēmas procesus, vai arī tā palielināšanos.

Daudziem cilvēkiem ar miastēniju pirmās pazīmes saistās ar acu muskuļu nogurdināmību un vājumu: parādās redzes dubultošanās, kļūst grūtāk noturēt skatienu, noslīd plakstiņi. Aptuveni 15 % gadījumu slimības izpausmes saglabājas tikai acu apvidū, tomēr laika gaitā process var skart arī citus ķermeņa muskuļus.

Iedzimtības ietekme

Lai gan vairumam pacientu ģimenē miastēnija nav bijusi aprakstīta, apmēram 5 % gadījumu tā tiek konstatēta cilvēkiem, kuru tuviniekiem ir kāda autoimūna slimība. Tiek uzskatīts, ka ģenētiski faktori, tostarp noteikti cilvēka leikocītu antigēni (HLA), var palielināt miastēnijas attīstības iespējamību. Nereti pacientiem vienlaikus sastopami arī citi autoimūni traucējumi, piemēram, vairogdziedzera slimības vai sistēmiskā sarkanā vilkēde.

Kardiovaskulārās komplikācijas

Miastēnija galvenokārt ietekmē nervu un muskuļu savienojuma funkciju, tomēr tā var skart arī sirdi. Tas īpaši raksturīgi pacientiem ar timomu jeb aizkrūts dziedzera audzēju, un šajā grupā sirds problēmas novēro apmēram 10–15 % gadījumu. Iespējamās komplikācijas ietver sirds muskuļa palielināšanos, sirds mazspēju, ritma traucējumus vai sirds vārstuļu slimības. Risku var pastiprināt lielāks vecums un noteiktu autoantivielu klātbūtne.

Kas palielina saslimšanas risku?

Līdztekus imūnās sistēmas un ģenētiskajiem faktoriem nozīme ir arī ikdienas paradumiem. Piemēram, smēķēšana, liekais svars, nepietiekama fiziskā aktivitāte un nepilnvērtīgs uzturs (īpaši, ja uzturā trūkst zivju dzimtas produktu) tiek saistīti ar augstāku varbūtību attīstīties miastēnijas vēlīnai formai. Citi riska faktori:

• sievietēm vecumā no 20 līdz 30 gadiem
• vīriešiem vecumā no 60 līdz 70 gadiem
• noteiktu ģenētisko marķieru klātbūtne, piemēram, HLA-B8 vai DR3
• jaundzimušie, kuru organismā grūtniecības laikā caur placentu nonākušas mātes antivielas

Pārejoša jaundzimušo miastēnija

Sievietēm, kurām ir miastēnija, grūtniecības laikā antivielas var tikt pārnestas bērnam caur placentu. Šādu stāvokli dēvē par pārejošu jaundzimušo miastēniju. Pazīmes parasti izzūd dažu nedēļu vai pāris mēnešu laikā, kad mātes antivielas pakāpeniski tiek izvadītas no bērna asinsrites.

Dzīvesveida nozīme un simptomu kontrole

Lai gan nav metožu, kas pilnībā novērstu miastēnijas attīstību vai apturētu tās rašanos, paradumu korekcija var palīdzēt labāk kontrolēt simptomus un mazināt paasinājumu iespējamību. Būtiskākie ieteikumi:

• pietiekams un kvalitatīvs miegs, kā arī atbilstoša atpūta
• smagas fiziskas slodzes ierobežošana
• izvairīšanās no izteikta karstuma vai aukstuma
• centieni mazināt emocionālu stresu
• iespēju robežās izvairīties no infekcijām
• sadarbība ar ārstu, lai izvairītos no medikamentiem, kas var pastiprināt muskuļu vājumu

Kopsavilkums

Miastēnija ir hroniska autoimūna slimība, kuras gaita var atšķirties atkarībā no vecuma, dzimuma, ģenētiskajiem faktoriem un dzīvesveida. Savlaicīga diagnostika un apzināta attieksme pret veselību var palīdzēt vieglāk kontrolēt simptomus un uzturēt labu dzīves kvalitāti. Ja novērojat sev raksturīgu muskuļu vājumu vai citas pazīmes, ir svarīgi pēc iespējas drīz vērsties pēc palīdzības pie ārsta.