Divertikulīta cēloņi un riska faktori

Divertikulīts ir stāvoklis, kad resnās zarnas sienā izveidojušies nelieli izspīlējumi jeb kabatiņas (divertikuli) kļūst iekaisuši vai inficējas. Vairumā gadījumu pašas kabatiņas nerada sūdzības, taču iekaisums biežāk attīstās gados vecākiem pieaugušajiem un var izraisīt būtiskus veselības traucējumus.

Kas ir divertikuloze un divertikulīts

Divertikuloze ir termins, ar ko apzīmē nelielu izspīlējumu jeb divertikulu veidošanos zarnu sienā. Visbiežāk tos atklāj kolonoskopijas laikā, un tie izskatās kā mazi iedobumi vai kabatiņas resnās zarnas sienā. Aptuveni katram otrajam cilvēkam pēc 60 gadu vecuma konstatē divertikulozi, tomēr parasti simptomi neparādās. Tiek uzskatīts, ka nozīmīgu lomu saslimšanas attīstībā spēlē zems šķiedrvielu daudzums uzturā.

Ja divertikuli iekaist vai tajos pievienojas infekcija, veidojas divertikulīts. Tas var noritēt nekomplicēti vai ar komplikācijām. Neārstēts divertikulīts nereti izraisa nopietnas sekas, bet smagākajos gadījumos var radīt dzīvībai bīstamu situāciju.

Biežākie iemesli un riska faktori

Precīzs divertikulīta rašanās mehānisms joprojām nav pilnībā noskaidrots, tomēr daudzi speciālisti uzskata, ka iekaisumu izraisa divertikula nosprostojums. Ja kabatiņā aizķeras fekāliju masa, var attīstīties iekaisums, rasties infekcija, mikroplaisas un pat pasliktināties zarnas sienas apasiņošana.

Slimības gaitu un attīstību ietekmē vairāki faktori, tostarp uzturs, iedzimtība, dzīvesveids un lietotie medikamenti. Šie faktori ietekmē zarnu mikrobiomu un var traucēt resnās zarnas motoriku, tādējādi palielinot iekaisuma vai komplikāciju risku.

Kam divertikulīts attīstās visbiežāk?

Apmēram 5% cilvēku, kuriem diagnosticēta divertikuloze, dzīves laikā attīstās divertikulīts. Risks būtiski pieaug līdz ar vecumu, tomēr arvien biežāk saslimšana tiek novērota arī 40–49 gadu vecuma grupā, un pēdējo 30 gadu laikā šajā vecumā gadījumu skaits ir palielinājies vairāk nekā divas reizes.

• Dzīvesvieta: cilvēki, kas dzīvo pilsētās vai ekonomiski attīstītās valstīs, divertikulīta dēļ biežāk nonāk stacionārā.
• Dzimums: jaunākā vecumā divertikulīts biežāk skar vīriešus, taču ar laiku atšķirības starp dzimumiem mazinās.
• Ienākumi un izglītība: saslimšana biežāk tiek diagnosticēta cilvēkiem ar zemāku sociālekonomisko statusu.

Iedzimtība

Jaunākie pētījumi norāda, ka nosliece uz saslimšanu var būt iedzimta, tomēr vides faktori joprojām saglabā lielu nozīmi. Atsevišķi gēni, kas saistīti ar iekaisuma regulāciju zarnās vai zarnu motoriku, var palielināt saslimšanas risku vai veicināt smagāku slimības norisi.

Simptomi un to atpazīšana

Parasti nekomplicēts divertikulīts izpaužas ar sāpēm vēdera lejasdaļā kreisajā pusē, aizcietējumu vai caureju. Komplicēta divertikulīta pazīmes var ietvert:

• izteiktas vēdera sāpes,
• zarnas sienas perforāciju,
• fistulu (patoloģisku savienojumu starp orgāniem),
• vēdera dobuma abscesu,
• vēderplēves iekaisumu.

Spēcīgas sāpes kopā ar drudzi un drebuļiem, īpaši, ja iepriekš bijusi divertikuloze, ir pazīme nekavējoties vērsties pēc medicīniskas palīdzības.

Kas jāzina par uzturu

Kādu laiku pastāvēja uzskats, ka sēklu, riekstu, kukurūzas vai popkorna lietošana uzturā palielina divertikulīta risku, taču tas nav apstiprinājies. Nav pārliecinošu pierādījumu, ka tieši konkrēti produkti izraisītu slimības attīstību. Daļa cilvēku izvēlas palielināt šķiedrvielu uzņemšanu, lai mazinātu aizcietējuma risku, tomēr nav vienotas pārliecības, ka tas ticami samazina divertikulīta iespējamību.

Kāpēc slimība var atkārtoties?

Cilvēkiem ar divertikulozi aptuveni 4–10% gadījumu mēdz atkārtoties iekaisuma epizodes. Pat antibiotiku terapijas laikā daļai pacientu novēro tā dēvēto persistējošo divertikulītu, kad saglabājas pastāvīgas sāpes, drudzis vai izmaiņas asinsanalīzēs.

Recidīvu risks pieaug pēc katra iekaisuma uzliesmojuma: viena gada laikā tas ir aptuveni 8%, bet pēc 20 gadiem sasniedz ap 20%. Ja notiek otra paasinājuma epizode, viena gada laikā risks ir ap 18%, bet trīs gadu laikā tas pārsniedz pusi gadījumu.

• jaunāks vecums saslimšanas brīdī,
• plašāks zarnu bojājums,
• iedzimta nosliece,
• smēķēšana,
• vīriešu dzimums,
• aptaukošanās.

Komplikācijas, piemēram, zarnas sienas perforācija, biežāk tiek novērotas tieši pirmā iekaisuma epizodes laikā.

Dzīvesveida ietekme

Ikdienas paradumiem ir būtiska nozīme. Zināms, ka mazkustīgs dzīvesveids, smēķēšana, liekais svars, noteiktu medikamentu lietošana (nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, steroīdu preparāti, opioīdi), kā arī D vitamīna deficīts var palielināt divertikulīta risku. Daži medikamenti, tostarp holesterīna līmeni mazinoši līdzekļi, cukura diabēta terapijā lietotās zāles un kalcija kanālu blokatori, iespējams, risku samazina, tomēr nepieciešami papildu pētījumi.

Kā var mazināt risku?

Cilvēkiem, kuriem jau konstatēti divertikuli, tiek ieteikts:

• uzturēt veselīgu ķermeņa masu,
• ikdienā nodrošināt fiziskas aktivitātes,
• atteikties no smēķēšanas,
• ierobežot sarkanās gaļas patēriņu,
• uzņemt vismaz 14 g šķiedrvielu uz 1 000 kilokalorijām dienā,
• dzert pietiekamu daudzumu ūdens,
• pēc iespējas samazināt pretiekaisuma līdzekļu lietošanu.

Kopsavilkums

Divertikulīts ir resnās zarnas sienā izveidojušos kabatiņu iekaisums vai infekcija. Lai gan precīzs cēlonis nav zināms, saslimšanas risku un norisi ietekmē gan ģenētiskie, gan vides faktori, kā arī ikdienas paradumi. Dzīvesveida izmaiņas var palīdzēt mazināt saslimšanas vai paasinājumu risku nākotnē. Ja jau ir diagnosticēta divertikuloze un parādās jaunas sāpes vēderā, paaugstināta temperatūra vai asinis izkārnījumos, jāvēršas pie ārsta.