Hiperglikēmijas cēloņi un riska faktori

Paaugstināts glikozes līmenis asinīs jeb hiperglikēmija bieži tiek saistīta ar cukura diabētu, tomēr šo stāvokli var izraisīt arī citi faktori. Cukura līmeņa svārstības katram cilvēkam atšķiras un ir atkarīgas no iedzimtības, aizkuņģa dziedzera darbības, dzīvesveida, kā arī konkrētām organisma stresa reakcijām.

Insulīna darbības traucējumi

Biežākais hiperglikēmijas attīstības mehānisms ir insulīna nepietiekamība vai tā iedarbības samazināšanās. Insulīns ir aizkuņģa dziedzera sintezēts hormons, kas nodrošina glikozes nonākšanu no asinīm šūnās, kur tā tiek izmantota enerģijas ieguvei. Ja insulīna izdale ir par mazu vai šūnas uz to reaģē nepietiekami, glikoze uzkrājas asinsritē.

Hiperglikēmijas iemesli var atšķirties atkarībā no personas veselības stāvokļa:

• 1. tipa cukura diabēta gadījumā insulīna daudzums var būt samazinājies nepareizi ievadītas devas vai insulīna sūkņa darbības traucējumu dēļ.
• 2. tipa cukura diabēta gadījumā insulīna var būt pietiekami, taču tā efektivitāte mazinās, jo šūnas pakāpeniski kļūst mazāk jutīgas pret tā iedarbību.
• Arī cilvēkiem bez cukura diabēta glikozes koncentrācija var īslaicīgi paaugstināties pēc pārmērīgas ēšanas, nepietiekamām fiziskām aktivitātēm vai izteikta stresa, piemēram, slimības vai personisku grūtību laikā.
• No rīta var dabiski novērot tā dēvēto rītausmas fenomenu, kad apmēram plkst. 4.00–5.00 hormonu līmeņa izmaiņas īslaicīgi paaugstina glikozes līmeni asinīs.

Ģenētika un iedzimtība

Pētījumi liecina, ka ģimenes slimību anamnēze ietekmē diabēta risku, tomēr šī saistība nav vienkārša. Noslieci uz 1. un 2. tipa cukura diabēta attīstību parasti nosaka vairāku iedzimtu faktoru kombinācija kopā ar apkārtējās vides ietekmi.

1. tipa cukura diabēta gadījumā nozīme ir ne tikai iedzimtiem faktoriem no abiem vecākiem, bet arī ārējiem apstākļiem, piemēram, vīrusu infekcijām, vēsākam klimatam vai uztura īpatnībām agrīnā zīdaiņa vecumā. Tiek uzskatīts, ka retāk saslimst zīdaiņi, kuri ilgāk saņēmuši mātes pienu un pie biezas konsistences uztura pārgājuši vēlāk. Turklāt dažiem cilvēkiem, kuriem slimība attīstās vēlāk, asinīs konstatē autoantivielas, kas norāda uz imūnsistēmas īpatnībām.

Atšķirībā no 1. tipa diabēta, 2. tipa diabēta gadījumā ģenētiskajiem faktoriem parasti ir vēl izteiktāka ietekme, tomēr būtiska loma tiek piešķirta arī paradumiem un dzīvesveidam.

Ikdienas dzīvesveida ietekme

Vides faktori un ikdienas ieradumi īpaši būtiski ietekmē 2. tipa cukura diabēta attīstību. Vislielāko risku rada šādi apstākļi:

• Liekais svars vai aptaukošanās, jo lielāks taukaudu apjoms apgrūtina organisma atbildreakciju uz insulīnu.
• Nepietiekamas fiziskās aktivitātes, jo, ja uzņemtā glikoze netiek pietiekami izmantota kustību laikā, tā var ilgāk saglabāties asinsritē.
• Paaugstināts asinsspiediens, jo, pārsniedzot 140/90, saslimšanas risks pieaug.
• Nesabalansēts holesterīna līmenis un paaugstināti triglicerīdi, kas var veicināt glikozes līmeņa regulācijas traucējumus.
• Novecojot nereti samazinās muskuļu masa un aktivitāte, vienlaikus pieaug ķermeņa masa, kas ir papildu riska faktori.
• Smēķēšana, jo ir pierādīts, ka tabakas lietotāji ar 2. tipa cukura diabētu slimo ievērojami biežāk nekā cilvēki, kuri nesmēķē.
• Grūtniecības laikā attīstīts pārejošs diabēta veids palielina iespēju vēlāk saskarties gan ar prediabētu, gan 2. tipa diabētu; risks sievietei ir lielāks arī tad, ja piedzimst bērns ar ķermeņa masu virs 4 kg.

Citi hiperglikēmijas izraisītāji

Lai gan hiperglikēmiju visbiežāk saista ar cukura diabētu, paaugstinātu glikozes koncentrāciju asinīs var izraisīt arī citi faktori:

• Aizkuņģa dziedzera slimības, piemēram, iekaisums, onkoloģiskas slimības vai cistiskā fibroze.
• Daži endokrīnās sistēmas traucējumi, piemēram, Kušinga sindroms.
• Izteikts fizisks stress, jo pēc operācijām vai traumām glikozes līmenis bieži paaugstinās īslaicīgi un ir saistīts ar dabisku organisma reakciju, kas var veicināt atjaunošanos; tomēr ilgstoša hiperglikēmija kļūst bīstama un prasa ārstēšanu.
• Grūtniecēm var attīstīties gestācijas hiperglikēmija, un atsevišķi medikamenti arī var veicināt glikozes līmeņa paaugstināšanos.

Kā samazināt hiperglikēmijas risku?

Galvenie pasākumi, kas palīdz izvairīties no paaugstināta cukura līmeņa, ir sabalansēts uzturs, regulāras fiziskās aktivitātes un ķermeņa masas kontrole. Smēķēšanas pārtraukšana samazina risku saslimt gan ar cukura diabētu, gan citām hroniskām slimībām. Veselīgi ikdienas ieradumi ir efektīvākā profilakse gan hiperglikēmijai, gan ar to saistītām komplikācijām.