Hašimoto tireoidīta ārstēšana

Hašimoto slimība ir autoimūna vairogdziedzera iekaisuma forma, kas visbiežāk noved pie nepietiekamas vairogdziedzera hormonu veidošanās jeb hipotireozes. Šīs slimības gadījumā imūnsistēma kļūdaini vēršas pret vairogdziedzera audiem, un laika gaitā tas var pasliktināt orgāna darbību.

Kā izpaužas hašimoto slimība

Bieži vien slimība ilgstoši norit bez izteiktiem simptomiem, tomēr, progresējot hipotireozei, var parādīties šādas pazīmes:

• pastiprināta jutība pret aukstumu
• nogurums un samazināts enerģijas līmenis
• ķermeņa masas pieaugums
• sausa, raupja āda
• vairogdziedzera palielināšanās (struma)

Daļai cilvēku simptomi ir minimāli vai nav jūtami, īpaši gadījumos, kad tiek konstatēta agrīna jeb subklīniska hipotireoze, kur hormonu izmaiņas vēl ir nelielas.

Kā nosaka hašimoto slimību

Hašimoto slimības diagnostikā galvenā nozīme ir asins analīzēm, nosakot vairogdziedzeri stimulējošā hormona (TSH), brīvā tiroksīna (T4) līmeni un antivielas pret vairogdziedzera peroksidāzi (TPO). Paaugstināts TPO antivielu daudzums liecina par autoimūnu procesu klātbūtni, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka vairogdziedzera funkcija jau ir traucēta.

Kad ārstēšana nav nepieciešama

Ja TSH un vairogdziedzera hormonu rādītāji ir normas robežās, hormonu terapija parasti nav vajadzīga. Šādā situācijā uzsvars tiek likts uz vispārējā stāvokļa uzlabošanu un autoimūnās reakcijas mazināšanu:

• izvairīties no tabakas lietošanas un pasīvās smēķēšanas
• nodrošināt pietiekamu selēna uzņemšanu (100–200 µg dienā)
• uzņemt vairāk omega-3 taukskābju
• kontrolēt D vitamīna līmeni

Ārstēšana, ja vairogdziedzera darbība ir nepietiekama

Ja TSH līmenis paaugstinās, īpaši, ja tas pārsniedz 10 mIU/L vai arī pacientam ir raksturīgi simptomi, tiek nozīmēta aizstājterapija. Visbiežāk lieto sintētisku tiroksīnu (levotiroksīnu). Deva tiek pielāgota individuāli, nereti nepieciešama regulāra novērošana un devas korekcijas, un medikaments parasti jālieto ilgtermiņā.

Kad nepieciešama aizstājterapija

• TSH > 10 mIU/L – hormonu terapija ir ieteicama visos gadījumos
• TSH 7,0–9,9 mIU/L – pacientiem līdz 65 gadu vecumam ārstēšanu var apsvērt, īpaši, ja pastāv sirds slimību risks
• TSH 4,5–6,9 mIU/L – terapiju izvērtē, ja ir simptomi, konstatēta palielināta struma vai izteiktas izmaiņas TPO antivielu rādītājos
• sievietēm, kuras plāno grūtniecību vai saskaras ar auglības traucējumiem, ārstēšanu uzsāk, ja TSH > 2,5 mIU/L

Gados vecākiem cilvēkiem vai gadījumos bez simptomiem terapija bieži nav nepieciešama, tomēr vairogdziedzera funkcija ir regulāri jākontrolē.

Citas ārstēšanas iespējas

Atsevišķos gadījumos papildus var nozīmēt trijodtironīnu (T3), ja, lietojot tikai tiroksīnu, hipotireozes simptomi saglabājas. Pastāv arī dzīvnieku izcelsmes preparāti ar dabiskas izcelsmes vairogdziedzera hormoniem, taču tos parasti izmanto tikai tad, ja standarta terapija nav piemērota.

Uztura bagātinātāji un mikroelementi

Lai uzlabotu pašsajūtu hašimoto slimības gadījumā, nozīme var būt pietiekamai noteiktu mikroelementu uzņemšanai:

• selēns – var veicināt TPO antivielu līmeņa samazināšanos; lietošana parasti jāapsver tikai tad, ja konstatēts deficīts, jo lielas devas var būt toksiskas
• dzelzs – hašimoto slimības gadījumā dzelzs deficīts sastopams biežāk, tostarp saistībā ar citām autoimūnām slimībām; ja trūkums apstiprināts, papildināšana var būt nepieciešama, turklāt jāņem vērā, ka dzelzs preparāti un vairogdziedzera hormoni jālieto atšķirīgos laikos
• D vitamīns – deficīts ir izplatīts; uztura bagātinātāji var ietekmēt iekaisuma procesu aktivitāti, bet devas ir jāuzrauga
• B12 vitamīns – trūkums arī ir bieži sastopams; par papildināšanu ieteicams apspriesties ar ārstu, īpaši, ja ir nogurums vai nervu sistēmas darbības traucējumi
• probiotikas – var uzlabot zarnu darbību un mazināt vēdera pūšanos, aizcietējumu vai citus gremošanas traucējumus, tomēr tām nav tiešas ietekmes uz hormonu līmeni

Pirms uztura bagātinātāju lietošanas ieteicama konsultācija ar ārstu, jo atsevišķi līdzekļi var mijiedarboties ar vairogdziedzera slimību ārstēšanā lietotajām zālēm.

Alternatīvas pieejas

Akupunktūra vai joga var palīdzēt mazināt atsevišķus simptomus, piemēram, miega traucējumus, garastāvokļa svārstības, stresu vai muskuļu sāpes. Šīs metodes neaizstāj hormonu terapiju, tomēr var uzlabot pašsajūtu un palīdzēt vieglāk tikt galā ar hroniska noguruma vai pazemināta noskaņojuma epizodēm.

Pirms papildu alternatīvu metožu izmantošanas ir svarīgi konsultēties ar ārstu, jo atsevišķas pieejas var ietekmēt pamatterapiju vai noteiktos apstākļos nebūt ieteicamas.

Uzturs un dzīvesveida ieteikumi

Sabalansēts uzturs ir būtisks ikvienam, taču hipotireozes gadījumā tam bieži pievērš īpašu uzmanību. Parasti ieteicams aptuveni pusi šķīvja veidot no dārzeņiem, iekļaut graudaugus un uzņemt pietiekamu augļu daudzumu. Vienlaikus ieteicams izvairīties no liela apjoma termiski neapstrādātu krustziežu dzimtas dārzeņu (brokoļi, kāposti, ziedkāposti) un sojas produktiem, jo tie var ietekmēt vairogdziedzera darbību.

Fiziskās aktivitātes var uzlabot enerģijas līmeni, palīdzēt ķermeņa masas regulēšanā, stiprināt kaulus, mazināt nogurumu un samazināt sirds un asinsvadu slimību risku. Ikdienā nozīmīgi ir arī stresa mazināšanas paņēmieni, tostarp relaksējošas nodarbes, meditācija, elpošanas vingrinājumi un pietiekams atpūtas apjoms.

Kas vēl jāzina par hašimoto slimību

Šis stāvoklis var būt saistīts arī ar citām autoimūnām slimībām, piemēram, celiakiju vai atrofisku gastrītu. Regulāra ārsta uzraudzība un asins analīzes palīdz laikus pamanīt izmaiņas un pielāgot ārstēšanu.

Rūpējoties par savu veselību, pirms ārstēšanas plāna maiņas vai jaunu uztura bagātinātāju uzsākšanas ir jākonsultējas ar ārstu.

Jautājumi par uzturu un ārstēšanu

• vai jāizvairās no konkrētiem produktiem? – parasti ieteicams ierobežot termiski neapstrādātu krustziežu dzimtas dārzeņu un sojas produktu daudzumu, ņemot vērā to iespējamo ietekmi uz vairogdziedzera funkciju
• vai hašimoto slimības gadījumā vienmēr nepieciešami hormoni? – ja analīzes apstiprina hormonu deficītu, nepieciešama aizstājterapija, savukārt, ja hormonu rādītāji saglabājas normas robežās, medikamentoza terapija visbiežāk netiek nozīmēta