Dispraksija: diagnostika un terapija

Dispraksija ir neiroloģisks traucējums, kas visbiežāk izpaužas kā grūtības veikt kustības, kurām nepieciešama saskaņota ķermeņa darbība, piemēram, mājot ar roku vai izpildot ikdienas pašaprūpes darbības, tostarp zobu tīrīšanu. Šis stāvoklis nereti sastopams līdzās citām neiroloģiskām īpatnībām, piemēram, autiskā spektra traucējumiem.

Kas ir dispraksija?

Ar dispraksiju saprot samazinātu vai traucētu spēju ieplānot un īstenot mērķtiecīgas kustības. Klīniskajā praksē to bieži dēvē arī par attīstības koordinācijas traucējumiem, kas kļūst pamanāmi bērnībā un var saglabāties arī pieaugušā vecumā. Traucējuma izpausmes intensitāte var būt atšķirīga: izteiktākos gadījumos tā var būtiski ietekmēt ikdienas funkcionēšanu, dzīves kvalitāti un patstāvību.

Kā dispraksija atšķiras no citiem traucējumiem?

Dispraksiju mēdz sajaukt ar ataksiju vai apraksiju. Ataksija ir kustību koordinācijas zudums, kas bieži rodas pēc insulta, pie deģeneratīvām saslimšanām vai demences. Savukārt apraksija raksturojas ar nespēju veikt mērķtiecīgas darbības un parasti ir saistīta ar iegūtu smadzeņu bojājumu. No dispraksijas šie stāvokļi atšķiras ar to, ka visbiežāk attīstās vēlāk dzīves laikā, kad normālas kustību prasmes jau ir apgūtas, kamēr dispraksija parasti kļūst redzama bērnībā. Dispraksija nav saistīta arī ar disleksiju, kuras gadījumā ir apgrūtināta lasīšana, rakstīšana vai valodas izpratne.

Galvenās dispraksijas pazīmes

Dispraksijai raksturīgas neveiklas, nepietiekami saskaņotas kustības un grūtības izpildīt sarežģītākas motorās darbības. Ikdienas uzdevumi, sākot no apģērbšanās līdz apavu šņoru aizsiešanai, var kļūt par ievērojamu izaicinājumu. Arī šķietami vienkāršas kustības, piemēram, iešana vai roku izmantošana paredzētajam mērķim, cilvēkiem ar šo traucējumu var sagādāt grūtības.

Bērnu motorās attīstības grūtības

Dispraksija ļoti agrīnā vecumā var izpausties jau zīdaiņa periodā, piemēram, ar kavētu rāpošanas uzsākšanu, grūtībām aizsniegt rotaļlietas vai patstāvīgi ēst. Dažkārt traucējumu pamana tikai tad, kad bērns neapgūst ierastās pašaprūpes prasmes noteiktajā vecumposmā, piemēram, nespēj pats apģērbties vai tīrīt zobus laikā, kad vienaudži to jau dara. Vecākiem ir būtiski sekot bērna attīstībai un, pamanot aizkavēšanos, konsultēties ar veselības aprūpes speciālistu.

Bērnam augot, parasti vajadzētu veidoties spējai apgūt sarežģītākas nodarbes, piemēram, braukšanu ar velosipēdu, dalību rotaļās vai vienkāršus mājas darbus. Ja šīs prasmes ilgstoši neizdodas apgūt, ir lietderīgi vērsties pie speciālistiem izvērtēšanai.

Izaicinājumi pieaugušā vecumā

Dispraksijas izraisītās grūtības bieži saglabājas arī pieaugušajiem. Lai gan dažādas terapijas un mērķtiecīgas nodarbības var uzlabot iemaņas, noteikti motorikas sarežģījumi var pastāvēt visa mūža garumā. Ilgtermiņa terapeitisks atbalsts un prasmju attīstīšana ir nozīmīga, lai uzturētu pēc iespējas lielāku patstāvību.

Dispraksijas attīstības cēloņi

Visbiežāk dispraksija ir iedzimtas vai attīstības izcelsmes stāvoklis. To var ietekmēt ģenētiski faktori, vides ietekme vai smadzeņu attīstības īpatnības prenatālajā periodā. Atsevišķos gadījumos tiek konstatētas jaunas (de novo) ģenētiskas izmaiņas, kas nav sastopamas neviena no vecākiem genomā.

Kā dispraksiju atpazīst?

Diagnozes noteikšanā būtiska ir visaptveroša izvērtēšana. Parasti tiek veikta detalizēta medicīniskās attīstības, iedzimtības un funkcionālo spēju analīze. Bērniem bieži izvērtējumu veic bērnu neirologs, kurš var nozīmēt papildu izmeklējumus, piemēram, ģenētiskos testus vai galvas smadzeņu attēldiagnostiku. Dispraksijas gadījumā nereti tiek iesaistīts ergoterapeits vai fizioterapeits, kas pārbauda praktiskās iemaņas: gan vienkāršas, piemēram, iešanu vai lēkšanu, gan sarežģītākas, tostarp apavu šņoru aizsiešanu un zobu tīrīšanu.

Palīdzība un intervences

Dispraksiju nav iespējams izārstēt ar medikamentiem vai ķirurģiskām metodēm. Visefektīvākā pieeja ir ilgstoša, aktīva terapija, kas tiek pielāgota individuālajām vajadzībām un vecumposma izmaiņām. Visbiežāk tiek izmantoti šādi atbalsta veidi:

• Ergoterapija: kopā ar speciālistu tiek apgūtas ikdienas aktivitātes, bet iegūtās prasmes turpinātas trenēt mājas apstākļos.
• Logopēdija: ja grūtības saistītas ar runas motoriku, ar mērķētiem vingrinājumiem tiek stiprinātas runas un komunikācijas iemaņas.
• Perceptīvi motorā trenēšana: veicina spēju reaģēt uz apkārtējās vides kairinājumiem, raksturot priekšmetus un vadīt objektu manipulācijas.
• Hipoterapija: mijiedarbība ar zirgiem var sekmēt motorisko prasmju attīstību, mazināt trauksmi, veicināt relaksāciju un uzlabot koordināciju.
• Aktīva rotaļa: veicina spontānas un radošas kustības, palīdz attīstīt spēju pielāgoties jaunām aktivitātēm vai situācijām.

Riska faktori

Dispraksijas risku var palielināt nepietiekama augļa smadzeņu attīstība grūtniecības laikā vai veselības traucējumi, kas radušies grūtniecei. Tāpat iespējamība ir augstāka, ja tuvākajā ģimenē iepriekš novēroti līdzīgi attīstības traucējumi.

Atbalsts bērnam un ģimenei

Bērnam ar dispraksiju parasti nepieciešams ilgtermiņa atbalsts un individuāli pielāgota pieeja. Skolā var būt vajadzīga pielāgota mācību programma vai papildu palīdzība, piemēram, logopēdijas vai ergoterapijas nodarbības. Būtiska nozīme ir vecāku sadarbībai ar veselības aprūpes un izglītības jomas speciālistiem, lai bērna progress tiktu konsekventi uzraudzīts un vajadzībām atbilstoši nodrošināts nepieciešamais atbalsts.

Katra bērna spēju attīstība un grūtību apmērs var atšķirties. Daļai bērnu izdodas sasniegt pilnīgu patstāvību, savukārt citiem var būt nepieciešama plašāka palīdzība. Emocionālais un psiholoģiskais atbalsts bērnam un ģimenei ir tikpat nozīmīgs kā praktiskā palīdzība, jo kustību grūtības var ietekmēt pašapziņu un emocionālo pašsajūtu.

Kopsavilkums

Dispraksija ir stāvoklis, kura dēļ cilvēkam var būt apgrūtināta koordinētu kustību izpilde un motoru darbību plānošana. Mērķtiecīgs, nepārtraukts terapeitisks darbs, sākot no agras bērnības, palīdz attīstīt prasmes un sasniegt iespējami augstāku patstāvības līmeni. Sadarbība ar dažādu nozaru speciālistiem ļauj izvēlēties piemērotākos izglītības, terapijas un emocionālā atbalsta risinājumus, palīdzot bērnam vai pieaugušajam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, neraugoties uz stāvokļa radītajām grūtībām.