Sistēmiskās sarkanās vilkēdes diagnostika

Lupuss ir sistēmiska autoimūna saslimšana, kas nereti izpaužas ar plašu un mainīgu simptomu spektru. Tāpēc diagnozes noteikšana var būt sarežģīta un dažkārt ieilgt vairākus mēnešus vai pat gadus. Pazīmes var parādīties atsevišķi, uz laiku mazināties un vēlāk atkārtoties, turklāt slimības gaita katram cilvēkam var būt atšķirīga. Atsevišķas lupusa formas sastopamas ļoti reti, un līdz ar to lupusam raksturīgās izpausmes var tikt sajauktas ar citu slimību simptomiem.

Kāpēc grūti atpazīt lupusu

Lupusa diagnostika ir izaicinoša, jo tā nav viena vienīga konkrēta diagnoze, bet gan plaša slimību grupa, un katrai no tām var būt atšķirīga klīniskā aina. Būtiskākie apstākļi, kas apgrūtina atpazīšanu:

• Lupuss nav bieži sastopams, tādēļ starp izplatītākām slimībām to var nepamanīt.
• Nav vienotu, universāli un nepārprotami pieņemtu diagnostikas noteikumu.
• Norise parasti ir viļņveidīga: simptomi pastiprinās, mazinās un atkārtojas, tādēļ slimības attīstību ne vienmēr iespējams atpazīt uzreiz.
• Nav viena specifiska asins vai attēldiagnostikas izmeklējuma, kas viennozīmīgi apstiprinātu lupusu.
• Simptomi ir ļoti individuāli, un pat cilvēkiem ar vienādu slimības formu izpausmes var ievērojami atšķirties.

Simptomu daudzveidība

Lupusu nereti sajauc ar citām slimībām gan plašā simptomu klāsta dēļ, gan tādēļ, ka izpausmes var līdzināties citu autoimūnu slimību pazīmēm. Lai noteiktu diagnozi, nepieciešama visaptveroša pacienta izvērtēšana, balstoties uz vairāku veidu izmeklējumiem un diagnostiskajiem kritērijiem.

Kā tiek noteikta lupusa diagnoze

Diagnozes noteikšanas process parasti sākas ar fizisko apskati un detalizētu medicīniskās vēstures izvērtēšanu. Pēc tam nozīmē asins analīzes, autoantivielu noteikšanu, urīna analīzes un attēldiagnostikas izmeklējumus. Būtisks posms ir visu citu iespējamo simptomu cēloņu izslēgšana.

Diagnozes apstiprināšanā izmanto noteiktus kritērijus: ja cilvēkam novēro vismaz četras no turpmāk minētajām pazīmēm un tās nav izskaidrojamas ar citu slimību, ārsti apsver lupusa iespējamību:

• Izsitumi uz deguna muguriņas un vaigiem, kas veido tauriņveida zīmējumu.
• Zvīņaini, sārti izsitumi uz abām rokām, kājām, kakla, ķermeņa vai pirkstiem.
• Ādas pastiprināta reakcija uz saules iedarbību, piemēram, izsitumi pēc atrašanās saulē.
• Nesāpīgas čūliņas mutes gļotādā vai degunā.
• Locītavu stīvums, pietūkums vai sāpes.
• Asins analīzēs konstatē mazasinību, samazinātu balto asins šūnu skaitu vai trombocītu skaita samazinājumu.
• Iekšējo orgānu iekaisums, piemēram, plaušās, sirds muskulī, nierēs vai locītavās.
• Nervu sistēmas izpausmes, tai skaitā krampji vai psihozei raksturīgas pazīmes.
• Urīna izmeklējumā izmaiņas, kas raksturīgas nefrītam, piemēram, paaugstināts olbaltums vai asinis urīnā.
• Asins analīzēs konstatējamas autoantivielas, kas raksturīgas autoimūniem procesiem.

Autoantivielu izmeklējumi

Lupusa diagnostikā izmanto vairākus autoantivielu testus, ar kuru palīdzību nosaka imūnsistēmas proteīnus, kas kļūdaini vēršas pret paša organisma audiem.

• Antinukleāro antivielu (ANA) tests: aptuveni 97% lupusa gadījumu tas ir pozitīvs. Vienlaikus iespējami arī kļūdaini pozitīvi rezultāti, tādēļ atrade tiek papildus izvērtēta, ņemot vērā antivielu koncentrāciju un to piesaistes raksturu šūnas kodolam.
• Citas nozīmīgas autoantivielas: anti-dsDNS (pret divpavedienu DNS), anti-Smith, antifosfolipīdu antivielas, anti-Ro/SS-A, anti-La/SS-B, antiribonukleoproteīna antivielas. Noteiktas šo antivielu kombinācijas ir īpaši raksturīgas lupusa diagnostikai.

Vienlaikus jāņem vērā, ka ne visiem cilvēkiem ar lupusu šīs autoantivielas tiek konstatētas, un daļa no tām var parādīties arī citu slimību gadījumā, tādēļ rezultātus vienmēr interpretē reimatologs, sasaistot tos ar pārējiem izmeklējumiem.

Asins un citi laboratoriskie izmeklējumi

Lupuss var ietekmēt asins šūnas un iekšējos orgānus, tāpēc parasti tiek veikts plašs asins un urīna analīžu klāsts:

• Pilna asinsaina palīdz noteikt mazasinību, leikopēniju vai trombocitopēniju.
• Eritrocītu grimšanas ātrums (EGĀ) un C reaktīvais proteīns (CRP) atspoguļo kopējo iekaisuma aktivitāti organismā.
• Urīna analīze ļauj konstatēt nieru bojājuma pazīmes, piemēram, proteinūriju vai hematūriju.
• Asins analīzēs var būt pazemināts komplementa proteīnu līmenis, kas raksturīgs atsevišķām lupusa formām, piemēram, nieru iekaisumam.

Audu biopsija

Atsevišķās situācijās, lai precizētu slimības raksturu vai izvērtētu bojāto orgānu stāvokli, ārsts var ieteikt biopsiju, paņemot audu paraugu no ādas, nieres vai cita orgāna. Tas palīdz noteikt iekaisuma izteiktību, audu bojājuma pakāpi un pārliecināties, vai izmaiņas atbilst lupusam raksturīgiem procesiem.

Attēldiagnostikas izmeklējumi

Tā kā lupusam iespējama dažādu orgānu iesaiste, diagnostikā var izmantot šādus attēldiagnostikas izmeklējumus:

• Krūškurvja rentgenogrāfija var atklāt šķidruma uzkrāšanos vai citas izmaiņas plaušās.
• Ehokardiogrāfija palīdz konstatēt iespējamas iekaisīgas izmaiņas sirdī.
• Datortomogrāfija (DT) ļauj izvērtēt iekšējo orgānu iekaisuma pazīmes.
• Magnētiskās rezonanses izmeklējums (MRI) ar augstu precizitāti parāda mīksto audu un galvas smadzeņu izmaiņas.

Diferenciāldiagnoze: ar kādām slimībām lupusu nepieciešams nošķirt

Lupusam raksturīgās pazīmes var līdzināties citām autoimūnām vai iekaisuma slimībām, tādēļ diagnozes noteikšanā būtiska ir citu stāvokļu mērķtiecīga izslēgšana:

• Reimatoīdais artrīts, kuram ir kopīgas pazīmes, taču locītavu bojājums parasti ir izteiktāks.
• Sklerodermija, kurai var būt ādas izmaiņas un Reino fenomens, tomēr autoantivielu profils atšķiras.
• Šegrena sindroms, kuram ar lupusam iespējama iekšējo orgānu iesaiste, bet biežāk dominē izteikts sausums un nav raksturīgu autoantivielu.
• Vaskulīti, kas var atgādināt lupusa izraisītas nieru vai asinsvadu izmaiņas, tomēr ANA tests biežāk ir negatīvs un tiek noteiktas citas specifiskas autoantivielas.
• Behčeta sindroms, kas var izpausties ar mutes gļotādas čūlām, artrītu, acu un sirds iekaisumu, bet ANA tests nereti ir negatīvs.
• Dermatomiozīts un polimiozīts, kam raksturīgs izteikts muskuļu vājums, kas lupusam ir mazāk tipiski.
• Pieaugušo Stilla slimība, kurai raksturīgs drudzis, palielināti limfmezgli un artrīts, bet ANA tests biežāk ir negatīvs un balto asins šūnu skaits ir paaugstināts.
• Kikuči slimība, kas var izpausties ar limfmezglu, muskuļu vai locītavu sāpēm un drudzi; tā nereti pāriet spontāni un diagnozi apstiprina ar biopsiju.
• Fibromialģija, kurai iespējams nogurums un locītavu vai muskuļu sāpes, taču bez iekaisuma vai autoantivielu izmaiņām.
• Infekcijas, piemēram, Epšteina–Bāra vīruss, hepatīts vai tuberkuloze, kuru izpausmes var būt līdzīgas lupusam, bet tās parasti precizē ar asins analīzēm.

Kopsavilkums

Lupusa diagnosticēšana ir sarežģīts, daudzpakāpju process, un nav viena izmeklējuma, kas šo slimību apstiprinātu pilnīgi viennozīmīgi. Tāpēc ārsti izvērtē klīniskās pazīmes, medicīnisko vēsturi, asins un autoantivielu analīzes, attēldiagnostikas vai audu izmeklējumus, kā arī obligāti izslēdz citas iespējamās slimības. Tikai visaptveroša izmeklēšana ļauj korekti noteikt turpmāko rīcību un palīdzēt cilvēkam kontrolēt slimības norisi.