Žultspūšļa slimību diagnostika

Žultspūšļa slimības ir kopīgs apzīmējums dažādiem traucējumiem, kas skar šo nelielo, taču gremošanas procesiem būtisko orgānu. Visbiežāk sastopami žultsakmeņi, akūts un hronisks žultspūšļa iekaisums, kā arī retākas situācijas, piemēram, žultspūšļa ļaundabīgi audzēji.

Diagnostikas ceļš: no sarunas līdz attēldiagnostikai

Lai gan aizdomas par žultspūšļa patoloģiju var rasties, izvērtējot sūdzības, veicot apskati vai asins analīzes, precīzai diagnozei parasti nepieciešami attēldiagnostikas izmeklējumi, un primāri tā ir vēdera dobuma ultrasonogrāfija. Atsevišķos gadījumos tiek nozīmēti papildu izmeklējumi, lai diagnozi konkretizētu.

Medicīniskās informācijas iegūšana

Diagnostika nereti sākas ar sarunu. Ārsts iztaujā par pašreizējiem vai iepriekšējiem vēdera sāpju epizodēm, to lokalizāciju un saistību ar ēdienreizi, īpaši ar treknu pārtiku. Var tikt precizēts, vai līdzīgas sūdzības bijušas agrāk, vai tās kļuvušas izteiktākas vai atkārtojas, kā arī vai ir pavadoši simptomi, piemēram, slikta dūša, vemšana, paaugstināta ķermeņa temperatūra vai negaidīts svara zudums. Šāda anamnēzes ievākšana palīdz ārstam novērtēt iespējamās žultspūšļa problēmas un ar tām saistīto komplikāciju risku.

Apskate un klīniskās pazīmes

Nākamais solis ir fizikāla izmeklēšana. Tiek izvērtēta ne tikai ķermeņa temperatūra un sirdsdarbības ritms, bet arī tādas pazīmes kā ādas vai acu sklēru dzelte, kas var norādīt uz žults atteces traucējumiem, tostarp žultsvada nosprostojumu žultsakmeņu dēļ. Vēdera apskates laikā ārsts novērtē arī vēdera sienas muskulatūras saspringumu palpācijas laikā, ko dēvē par aizsargreakciju. No nozīmīgiem klīniskajiem testiem tiek izmantota Mērfija pazīme: dziļas ieelpas brīdī tiek izdarīts spiediens žultspūšļa projekcijas vietā, un izteiktas sāpes šīs manipulācijas laikā var liecināt par žultspūšļa slimību.

Asins analīžu nozīme

Žultspūšļa saslimšanām var būt raksturīgas noteiktas laboratoriskas izmaiņas. Bieži konstatē leikocītu skaita pieaugumu, kas var liecināt par iekaisumu vai infekciju. Paaugstināti aknu enzīmu rādītāji un bilirubīns var norādīt uz žults plūsmas traucējumiem vai žultsceļu bojājumu. Ja pastāv aizdomas par audzēju, var tikt noteikti specifiski marķieri, tomēr tie nav pietiekami specifiski tieši žultspūšļa slimībām.

Attēldiagnostikas izmeklējumi

• Vēdera dobuma ultrasonogrāfija ir pamatizmeklējums, ko visbiežāk izvēlas kā pirmo. Tā ir droša, ātra un nesāpīga metode, kas ļauj izvērtēt žultspūsli, noteikt akmeņus, sienas izmaiņas, polipus vai veidojumus. Ultrasonogrāfijas laikā iespējams veikt arī sonogrāfisku Mērfija pazīmes novērtējumu: spiežot ultraskaņas devēju žultspūšļa apvidū dziļas ieelpas laikā, sāpju provokācija var liecināt par aktīvu iekaisumu.
• HIDA skenēšana jeb hepatobiliārā scintigrāfija tiek izmantota situācijās, kad ultrasonogrāfijas atradne nav viennozīmīga. Izmeklējuma laikā vēnā ievada radioaktīvu vielu, kas ļauj izvērtēt žults plūsmu. Ja žultspūslis izmeklējumā neattēlojas, var tikt pieļauts žultsvada nosprostojums.
• Datortomogrāfija var būt noderīga komplikāciju noteikšanai, piemēram, sienas izmaiņu, abscesu vai plīsuma gadījumā, kā arī citu retāku stāvokļu izvērtēšanai.
• Magnētiskās rezonanses izmeklējumi izmanto spēcīgu magnētisko lauku un sniedz detalizētu informāciju gan par aknu, gan žultsceļu sistēmas stāvokli, īpaši gadījumos, kad ir aizdomas par akmens izraisītu nosprostojumu galvenajā žultsvadā.
• ERHP jeb endoskopiskā retrogrādā holangiopankreatogrāfija ir procedūra, kuras laikā caur muti tiek ievadīts endoskops līdz divpadsmitpirkstu zarnai. Ar tā palīdzību žultsvados ievada kontrastvielu un veic rentgenkontroli. Procedūras laikā iespējama akmeņu izņemšana vai žultsvadu stentēšana, kā arī biopsijas paņemšana, ja konstatēti aizdomīgi veidojumi.

Svarīgākie diferenciāldiagnozes aspekti

Sāpes vēdera augšējā labajā daļā bieži rada aizdomas par žultspūšļa saslimšanu, tomēr vienlaikus jāizvērtē arī citu orgānu patoloģija. Tā kā aknas ir cieši saistītas ar žultspūsli, vairākas aknu slimības var izpausties ar līdzīgām sāpēm.

• Aknu iekaisums jeb hepatīts parasti izpaužas ne tikai ar vēdera sāpēm, bet arī ar dzelti, gaišām fēcēm vai tumšu urīnu.
• Fica–Hjū–Kērtisa sindroms ir saistīts ar aknu apvalka iekaisumu un biežāk sastopams sievietēm hroniska iegurņa iekaisuma gadījumā.
• Aknu abscess ir strutu sakopojums aknu audos, un tā risks ir lielāks cilvēkiem ar noteiktām hroniskām saslimšanām.
• Vārtu vēnas tromboze ir tromba veidošanās galvenajā aknu venozajā asinsvadā.
• Bad–Kiari sindroms ir ļoti reta situācija, kad tiek nosprostotas vēnas, kas nodrošina asiņu aizplūdi no aknām.

Turklāt sāpes epigastrijā jeb vēdera augšējā vidusdaļā ne vienmēr nozīmē žultspūšļa slimību. Šādas sāpes var izraisīt arī citi stāvokļi.

• Gastroezofageālā refluksa slimība var izpausties ne tikai ar sāpēm, bet arī ar dedzināšanu aiz krūšu kaula vai rīšanas traucējumiem.
• Peptiska čūla nereti rada dedzinošas vai velkošas sāpes kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas apvidū.
• Gastrīts var attīstīties dažādu iemeslu dēļ, tostarp alkohola, medikamentu vai infekciju ietekmē.
• Pankreatīts parasti izpaužas ar izteiktām sāpēm, kas var izstarot uz muguru, un nereti to pavada slikta dūša un vemšana.
• Miokarda infarkts atsevišķos gadījumos sākotnēji var izpausties kā sāpes vēdera augšdaļā, reizēm kombinācijā ar elpas trūkumu vai citām sirds slimībām raksturīgām pazīmēm.

Biežāk izmantotie izmeklējumi un to precizitāte

• Vēdera dobuma ultrasonogrāfija ir galvenā metode, ar kuru vairāk nekā 95 % precizitātē konstatē žultsakmeņus, kas lielāki par 2 mm, un aptuveni 80 % gadījumu tiek atpazīts akūts žultspūšļa iekaisums.
• Asins analīzēs parasti izvērtē pilno asinsainu, aknu funkcijas rādītājus, kā arī amilāzi un lipāzi, ja ir aizdomas par komplikācijām vai citām gremošanas sistēmas saslimšanām.
• Ja pēc sākotnējām pārbaudēm aina nav skaidra, turpmākā diagnostika var ietvert HIDA, datortomogrāfiju, magnētisko rezonansi vai ERHP.

Izmeklējumu iespējas un pielietojums

• Vēdera dobuma ultrasonogrāfija palīdz atklāt akmeņus, audzējus vai iekaisuma pazīmes žultspūslī un aknās.
• HIDA tests ļauj novērtēt žults plūsmu un žultsceļu caurlaidību.
• Datortomogrāfija var palīdzēt identificēt retas vai bīstamas komplikācijas, kas raksturīgas akūtam iekaisumam.
• ERHP apvieno diagnostikas un ārstnieciskas iespējas: ja atrod nosprostojošu akmeni, to var izņemt tajā pašā procedūrā, iespējama stenta ievietošana vai audu parauga paņemšana turpmākiem izmeklējumiem.

Izprotot šos diagnostikas soļus un iespējamos līdzīgu simptomu iemeslus, ir vieglāk sagatavoties sarunai ar ārstu un skaidrāk orientēties iespējamajā izmeklējumu plānā, izvērtējot sūdzības par vēdera sāpēm.