Būtiskākais par glikozes līmeni asinīs

Lai cukura diabētu kontrolētu efektīvi, ir būtiski regulāri uzraudzīt glikozes koncentrāciju asinīs. Šāda paškontrole ļauj savlaicīgi pamanīt glikēmijas izmaiņas un nepieciešamības gadījumā pielāgot ārstēšanas pieeju, tāpēc ir vērts skaidri saprast, kad, kā un kuri rādītāji ir visnozīmīgākie.

Glikēmijas normas un kāpēc tās ir svarīgas

Cilvēka organisms enerģiju iegūst no glikozes asinīs, kas veidojas, sašķeļoties uzturā uzņemtajiem ogļhidrātiem. Parasti vielmaiņas regulācijas mehānismi nodrošina līdzsvaru: šūnām ir pieejama enerģija, bet cukura daudzums asinīs nepārsniedz organismam drošu līmeni. Cukura diabēta gadījumā šī līdzsvara uzturēšana ir traucēta, jo izšķiroša nozīme ir insulīna trūkumam vai tā nepietiekamai iedarbībai; insulīnu producē aizkuņģa dziedzeris. Tāpēc regulāra glikēmijas kontrole kļūst īpaši nozīmīga.

Kad un kā mērīt glikozes līmeni asinīs?

Glikozes rādītāju ieteicams vērtēt dažādos diennakts brīžos: pirms ēdienreizēm, pēc tām un saistībā ar fiziskām aktivitātēm. Mērījumu pirms ēšanas dēvē par pirmsēdienreizes (preprandiālo) glikēmiju. Sistemātiski pierakstot rezultātus, var pamanīt izmaiņu tendences laika gaitā, kā arī labāk saprast, vai izvēlētā ārstēšanas shēma nodrošina pietiekamu efektu.

Aptuveni 1–2 stundas pēc ēšanas ieteicams noteikt pēcmaltītes (postprandiālo) glikēmiju. Kopā ar rādītāju ir svarīgi fiksēt, ko un kādā daudzumā esat apēdis, jo tas atvieglo saistības noteikšanu starp konkrētu pārtiku un glikozes koncentrācijas izmaiņām. Šāda pieeja palīdz precīzāk saskaņot uzturu un, ja nepieciešams, pilnveidot citus diabēta kontroles risinājumus.

Glikēmijas līmeņa ietekme: ko nosaka vecums un veselības stāvoklis?

Optimālie glikozes līmeņi asinīs katram cilvēkam var atšķirties. Tos ietekmē vecums, saslimšanas ilgums, lietotie medikamenti un blakusslimības. Arī dažādas veselības organizācijas var noteikt nedaudz atšķirīgas ieteicamās mērķvērtības. Visbiežāk individuālos mērķus nosaka ārsts, tomēr pamatprincipus ir vērtīgi zināt ikvienam.

Kas nosaka rīta glikozes svārstības?

Cilvēka organismā agrās rīta stundās fizioloģiski pastiprinās hormonu izdale, kas palielina insulīna rezistenci. Augšanas hormons, kortizols, glikagons un epinefrīns pirms pamošanās dabiski paaugstinās; šo parādību dēvē par rītausmas fenomenu. Cukura diabēta gadījumā šis hormonālais pieaugums var izraisīt izteiktu rīta glikozes kāpumu, jo insulīna atbildreakcija nav pietiekama.

Rīta glikozes paaugstinājumu var veicināt arī citi faktori, piemēram, pārāk maza vakara medikamentu vai insulīna deva, kā arī liels ogļhidrātu daudzums pirms miega. Tā kā šis efekts atšķiras no rītausmas fenomena, ir būtiski nošķirt iespējamos iemeslus, lai izvēlētos atbilstošu korekciju.

Fizisko aktivitāšu ietekme un mērījumi pirms un pēc sportošanas

Regulāras fiziskās aktivitātes palīdz uzlabot cukura diabēta kontroli, īpaši 2. tipa diabēta gadījumā: kustības veicina jutību pret insulīnu, un ķermeņa masas samazināšanās var uzlabot vispārējo pašsajūtu. Slodzes laikā muskuļi patērē enerģiju, izmantojot arī asinīs esošo glikozi, tādēļ glikēmija var pazemināties.

Tāpēc pirms treniņa ir svarīgi pārliecināties, ka glikēmija ir vismaz 5,0 mmol/l. Ja rādītājs ir zemāks, atbilstoši esošajam līmenim jāveic pasākumi, lai mazinātu hipoglikēmijas risku. Glikozi ieteicams izmērīt arī uzreiz pēc slodzes, kā arī pēc 2 vai 4 stundām, jo rādītāji var sākt kristies ar nobīdi laikā. Ja konstatēts zems līmenis, glikēmijas kontrole jāturpina, līdz vērtības stabilizējas.

Glikozilētā hemoglobīna (A1C) analīze

Lai gan ikdienas paškontrole ir būtiska, ārsts parasti vairākas reizes gadā nozīmē A1C noteikšanu, kas raksturo glikēmijas ilgtermiņa kontroli. Pat tad, ja glikozes līmenis šķiet stabils, vairumam cilvēku šo analīzi iesaka veikt divas reizes gadā. Ja glikēmija izteiktāk svārstās vai ir mainīta ārstēšana, var būt nepieciešama biežāka kontrole, līdz pat četrām reizēm gadā.

Vispārīgās rekomendācijas vairumam pieaugušo paredz A1C mērķi ne augstāku par 7%. Atsevišķos gadījumos, ja dzīves prognoze ir ierobežota vai ārstēšanas blakusefekti var pārsniegt ieguvumu, mērķvērtība var būt nedaudz augstāka, līdz 8%. Būtiskākais ir individuālo mērķi vienmēr pārrunāt ar ārstējošo ārstu.

Kopsavilkums

Ikvienam ir svarīgi zināt un izprast, kuri glikozes līmeņi asinīs vislabāk atbilst tieši viņam. Mērķrobežas nosaka ne vien vecums vai slimības ilgums, bet arī ārstēšanas shēma, vispārējais veselības stāvoklis un dzīvesveids. Regulāri mērījumi pirms ēdienreizēm, pēc ēšanas, kā arī pirms un pēc fiziskas slodzes ļauj detalizētāk novērtēt organisma reakciju uz dažādiem faktoriem, kas ikdienā sniedz lielāku pārskatāmību un drošības sajūtu.

Lai sasniegtu kvalitatīvu cukura diabēta kontroli, mērījumu biežumu un piemērotāko laiku ieteicams pārrunāt ar speciālistu. Īpaši bieža glikēmijas uzraudzība var būt nepieciešama tiem, kuri lieto insulīnu vai medikamentus, kas spēj izraisīt hipoglikēmiju, kā arī situācijās, kad glikozes līmenis mēdz bieži svārstīties. Tas nav uzskatāms par negatīvu signālu — biežāki mērījumi nodrošina iespēju savlaicīgi reaģēt un turpināt ierastās ikdienas aktivitātes.