Greivsa slimība: etioloģija, simptomi un ārstēšana

Greivsa slimība ir viens no biežākajiem iemesliem, kādēļ vairogdziedzeris sāk izdalīt pārmērīgu hormonu daudzumu, un šo stāvokli dēvē par hipertireozi. Tā pamatā ir autoimūns process, kurā imūnsistēma kļūdaini vēršas pret vairogdziedzera audiem un stimulē tā pārlieku aktīvu darbību.

Greivsa slimības pazīmes

Daudzi Greivsa slimības simptomi sakrīt ar citām hipertireozes formām, tomēr ir pazīmes, kas šai saslimšanai raksturīgas īpaši.

• Svara zudums, nemainot ēšanas paradumus
• Izteiktāka sirdsdarbības sajūta (palpitācijas)
• Iekšējs satraukums, nemiers, paaugstināta aizkaitināmība
• Nogurums un muskuļu vājums
• Roku trīce
• Miega traucējumi, bezmiegs
• Pastiprināta svīšana un slikta karstuma panesība
• Biežāka vēdera izeja vai caureja
• Sausi mati vai pastiprināta matu izkrišana
• Elpas trūkums
• Pastiprināta vai reizēm samazināta ēstgriba
• Auglības traucējumi
• Neregulārs menstruālais cikls
• Reibonis
• Nedaudz paaugstināts arteriālais asinsspiediens

Atsevišķos gadījumos Greivsa slimība izpaužas ar strumu jeb palielinātu vairogdziedzeri, kas var būt pamanāms kā kakla apvidus izteiktāks pieaugums.

Greivsa slimībai specifiski simptomi

• Oftalmopātija – aptuveni trešdaļai pacientu acis var kļūt izspiedušās vai īpaši jutīgas pret gaismu, var rasties spiediena sajūta ap acīm un iespējama redzes pasliktināšanās. Šīs izmaiņas saistītas ar iekaisuma procesu, kas skar acs audus.
• Ādas izmaiņas – iespējama tūska, ādas sabiezējums un nieze, visbiežāk apakšstilbu rajonā. Retāk novēro akropahiju, kad veidojas pirkstu un kāju pirkstu deformācijas.

Ja slimību neārstē, laika gaitā var attīstīties arī nopietnākas komplikācijas, piemēram, kaulu minerālā blīvuma samazināšanās un lielāka sirds slimību riska veicināšana. Ļoti reti var attīstīties vairogdziedzera krīze – dzīvībai bīstama smaga reakcija ar strauju temperatūras paaugstināšanos, ļoti ātru sirdsdarbības ritmu un augstu asinsspiedienu.

Greivsa slimības cēloņi

Greivsa slimību izraisa autoimūna reakcija, kuras laikā organisms sāk veidot antivielas, kas iedarbojas uz vairogdziedzera šūnām. Raksturīgākā antiviela šīs slimības gadījumā funkcionāli atdarina organisma TSH darbību un pastāvīgi stimulē vairogdziedzeri izdalīt vairāk hormonu.

• Visbiežāk slimību diagnosticē cilvēkiem līdz 40 gadu vecumam.
• Sievietēm Greivsa slimība sastopama biežāk nekā vīriešiem.
• Grūtniecības laikā risks var pieaugt.
• Ģimenes anamnēzē Greivsa slimība vai citi autoimūni traucējumi palielina saslimšanas iespējamību.
• Ar paaugstinātu risku saistīti arī citi autoimūni stāvokļi, piemēram, sistēmiskā sarkanā vilkēde.
• Smēķēšana ir nozīmīgs riska faktors.

Dažkārt Greivsa slimības sākums tiek saistīts ar izteiktu stresu, tomēr pētījumos šāda saistība nav viennozīmīgi apstiprināta.

Kā nosaka Greivsa slimību

Diagnostikas procesā ārsts izvērtē simptomus un veic klīnisku apskati. Bieži tiek nozīmētas asins analīzes, lai noteiktu TSH, brīvā T4 un/vai T3 līmeni. Paaugstināti rādītāji liecina par hipertireozi.

Lai precizētu, vai simptomu pamatā ir tieši Greivsa slimība, var noteikt antivielas asinīs, kā arī nepieciešamības gadījumā veikt vairogdziedzera ultrasonogrāfiju vai citus attēldiagnostikas izmeklējumus.

• Apskatē var konstatēt palielinātu vairogdziedzeri, paātrinātu pulsu, trīci, kā arī jutīgu vai mitru ādu.
• Acu vai ādas izmaiņas kombinācijā ar strumu ir īpaši raksturīgas Greivsa slimībai.

Ārstēšanas iespējas

Pastāv vairāki veidi, kā samazināt vairogdziedzera pārmērīgo aktivitāti.

• Antitireoīdie medikamenti – samazina vairogdziedzera hormonu veidošanos, kavējot joda izmantošanu. Visbiežāk lieto metimazolu, karbimazolu vai propiltiouracilu.
• Radioaktīvais jods – terapijas laikā tiek iznīcināta daļa vai viss vairogdziedzera audu apjoms, tādējādi mazinot hormonu daudzumu. Daļai pacientu pēc šādas ārstēšanas var attīstīties hipotireoze (vairogdziedzera funkcijas nepietiekamība).
• Operācija – daļēja vai pilnīga vairogdziedzera izņemšana tiek izmantota retāk, visbiežāk situācijās, kad citas ārstēšanas metodes nav piemērojamas. Pēc operācijas parasti nepieciešama pastāvīga vairogdziedzera hormonu aizvietošana.

Simptomu kontrole

Papildus pamatterapijai dažkārt nepieciešami arī citi medikamenti. Piemēram, beta adrenoreceptoru blokatori var mazināt sirdsdarbības frekvenci un palīdzēt stabilizēt asinsspiedienu. Paaugstinātu asinsspiedienu iespējams ietekmēt arī ar dzīvesveida pasākumiem: palielināt fiziskās aktivitātes, samazināt sāls patēriņu, mazināt ķermeņa masu un apgūt relaksācijas metodes.

Acu bojājuma gadījumā vieglas izpausmes bieži neprasa specifisku ārstēšanu, savukārt smagākos gadījumos var lietot steroīdus, mērķtiecīgus medikamentus vai veikt operāciju. Ādas izmaiņu gadījumā parasti izmanto lokālus līdzekļus, tostarp steroīdu ziedes.

Dažreiz nepieciešamas uztura korekcijas, lai mazinātu pārlieka svara zuduma risku, bet biežas caurejas gadījumā var būt vajadzīga kaloriju uzņemšanas palielināšana vai šķidruma zuduma kompensēšanas pielāgošana.

Kas svarīgs ikdienā?

Hipertireozes gadījumā organisms patērē kalorijas ātrāk, tādēļ nozīmīgi nodrošināt pietiekamu uztura un enerģijas uzņemšanu, īpaši situācijās, kad novērojams izteikts svara zudums. Ikdienas uzturam jābūt sabalansētam un daudzveidīgam, ar pietiekamu olbaltumvielu, vitamīnu un minerālvielu daudzumu. Ieteicams dot priekšroku vērtīgām taukvielām, vienlaikus ierobežojot stipri pārstrādātus un eļļā ceptus ēdienus.

Hipertireoze var pazemināt holesterīna līmeni asinīs, tādēļ dietologs atsevišķos gadījumos var ieteikt uzturā iekļaut nedaudz vairāk tauku nekā ierasts. Jāņem vērā arī goitrogēni – vielas, kas ir noteiktos pārtikas produktos, piemēram, neapstrādātos krustziežu dārzeņos, un var mazināt joda uzsūkšanos, tā ietekmējot vairogdziedzera darbību. Šādus produktus ieteicams lietot mēreni.

Daļai cilvēku slimība var būt saistīta ar trauksmi vai izteiktu aizkaitināmību. Dažkārt pietiek ar medikamentozu ārstēšanu, bet papildu atbalstu var sniegt relaksācijas vingrinājumi, meditācija, fiziskās aktivitātes vai psiholoģiska palīdzība.

Greivsa slimība ir biežākais hipertireozes cēlonis. Savlaicīgi uzsākta ārstēšana bieži ļauj stāvokli efektīvi kontrolēt, tomēr būtiska ir regulāra ārsta uzraudzība un terapijas pielāgošana, ja tas nepieciešams. Pēc ārstēšanas ar radioaktīvo jodu vai ķirurģiskas terapijas nereti vairogdziedzera funkcija samazinās, un var būt vajadzīga ilgstoša hormonu aizvietošana.