Herpesvīrusa infekcijas diagnostika

Herpesvīrusi ir vieni no biežāk sastopamajiem infekciju izraisītājiem. Visā pasaulē visbiežāk saskaras ar diviem veidiem: HSV-1, kas parasti izraisa aukstumpumpas lūpu apvidū, un HSV-2, kas visbiežāk izpaužas dzimumorgānu zonā. Lai gan infekcija nereti ir pamanāma pēc raksturīgām ādas izmaiņām, herpes noteikšana ne vienmēr balstās tikai uz vizuālu izvērtējumu, jo bieži nepieciešami arī laboratoriskie izmeklējumi.

Diagnoze

Herpes infekciju nereti var atpazīt salīdzinoši vienkārši, ja uz ādas vai gļotādas ir redzami tipiski pūslīši, tomēr atsevišķos gadījumos jāizmanto precīzākas diagnostikas metodes. Ja jūtat diskomfortu vai pastāv aizdomas par inficēšanos, īpaši ar HSV-2, ir ieteicams pārrunāt situāciju ar ārstu arī tad, ja bojājumi nav redzami.

Daudziem HSV-2 nēsātājiem nav skaidri pamanāmu simptomu, tādēļ laboratoriskā diagnostika var būt izšķiroša. Parasti izmeklē uztriepi no skartās vietas vai iegūst šķidruma paraugu no pūslīša. Situācijās, kad nav izteiktu perēkļu, var izmantot asins analīzes, lai noteiktu antivielas pret vīrusu.

Pašnovērošana

Lielākā daļa cilvēku herpes pazīmes pamana ātri, taču dažkārt simptomi ir viegli, nespecifiski vai vispār nav jūtami. Tādēļ ieteicams pievērst uzmanību šādām pazīmēm:

• paaugstinātai ādas jutībai, sāpīgumam vai tirpšanai lūpu vai dzimumorgānu apvidū
• apsārtumam, pietūkumam
• nelieliem, grupētiem pūslīšiem vai virspusējām čūliņām

Pirmajā inficēšanās reizē ar HSV bieži var būt arī vispārēji pašsajūtas traucējumi, piemēram, paaugstināta ķermeņa temperatūra, muskuļu sāpes, galvassāpes un palielināti limfmezgli.

Ja herpes paasinājumi atkārtojas, ar laiku parasti kļūst vieglāk atpazīt agrīnās izpausmes un savlaicīgi īstenot atbilstošus pasākumus.

Laboratoriskie izmeklējumi

Visbiežāk herpes apstiprina, paņemot uztriepi no bojājuma: ārsts saudzīgi apstrādā pūslīša virsmu un nosūta paraugu uz laboratoriju, kur nosaka vīrusu vai tā DNS. Ja redzamu bojājumu nav, asins analīze var palīdzēt noskaidrot, vai organismā jau ir izveidojušās antivielas pret herpesvīrusu.

Urīna analīze šīs infekcijas noteikšanai nav piemērota, jo ar šo metodi HSV diagnosticēšana ir apgrūtināta. Urīna izmeklējumus biežāk izmanto citu seksuāli transmisīvu infekciju diagnostikā.

Antivielas pret herpesvīrusu (IgM, IgG) asinīs parasti kļūst nosakāmas aptuveni pēc 2 nedēļām kopš inficēšanās. IgM parādās salīdzinoši ātri, bet ar laiku izzūd, savukārt IgG vairāk raksturo ilgtermiņa imūnatbildi. Ja analīzes tiek veiktas pārāk agrīni, iespējams kļūdaini negatīvs rezultāts. Šaubu gadījumā izmeklējumu parasti ieteicams atkārtot pēc vairākiem mēnešiem.

Jāņem vērā, ka antivielu tests dažkārt var radīt neskaidrības un tikt sajaukts ar citām infekcijām, tādēļ rezultāti interpretējami piesardzīgi. Ja pastāv aizdomas par inficēšanos, bet asins analīze vēl nav pozitīva, parasti izvēlas atkārtotu testēšanu vēlākā termiņā.

Jaundzimušo gadījumi

Herpesvīrusu bērnam iespējams nodot dzemdību laikā vai neilgi pēc piedzimšanas. Lai gan jaundzimušajiem rutīnas skrīnings parasti netiek veikts, aizdomīgas ādas vai acu izmaiņas ir iemesls veikt izmeklējumus. Sarežģītu infekciju gadījumos, piemēram, ja tiek skartas galvas smadzenes, var būt nepieciešami papildu testi, tostarp cerebrospinālā šķidruma izmeklēšana.

Saslimšanas, ko var sajaukt ar herpes

Pastāv vairāki stāvokļi, kas var radīt simptomus, kuri līdzinās vīrusa izraisītiem pūslīšiem:

• aftozas čūlas mutes dobumā: parasti ir sāpīgas, apaļas, ar baltu vai dzeltenīgu virsmu un sarkanīgu apmali, bieži parādās pēc lokālas traumas
• sifiliss: seksuāli transmisīva infekcija, kas var izpausties ar nesāpīgām čūlām; analīzes palīdz nošķirt sifilisu no herpes
• medikamentu izraisīti izsitumi: zāļu izraisīta alerģiska reakcija var veicināt izsitumu vai čūliņu rašanos mutes dobumā vai lūpu apvidū
• audzēja rakstura izmaiņas: dzimumorgānu vai mutes dobuma bojājumi var liecināt par pirmsvēža vai ļaundabīgiem procesiem; šādos gadījumos nozīmē papildu izmeklējumus, piemēram, biopsiju
• abu HSV tipu līdzāspastāvēšana: atsevišķās situācijās cilvēkam var būt gan HSV-1, gan HSV-2; inficēšanās ar vienu tipu nenozīmē, ka nevar iegūt arī otru

Precīzu iemeslu visbiežāk iespējams noteikt ārsta konsultācijā, balstoties gan uz klīnisko apskati, gan laboratoriskajiem izmeklējumiem.

Ārstēšanas iespējas

Herpes ir vīrusu infekcija, kas pēc inficēšanās saglabājas organismā visu mūžu. Ārstēšana var būt vērsta uz simptomu mazināšanu un paasinājumu profilaksi, taču pilnīga infekcijas izārstēšana nav iespējama.

Aukstumpumpu gadījumā lūpu apvidū var lietot lokālus krēmus vai gelus. Sāpju mazināšanai var izmantot parastos pretiekaisuma līdzekļus. Dzimumorgānu herpes gadījumā ārstēšanai izmanto pretvīrusu medikamentus, kurus nozīmē ārsts. Deva un lietošanas ilgums ir atkarīgs no tā, vai tā ir pirmreizēja epizode vai atkārtots paasinājums; piemēram, primāras HSV-2 epizodes gadījumā var nozīmēt acikloviru 400 mg 3 reizes dienā, savukārt atkārtotu epizožu gadījumā shēmu pielāgo individuāli.

Ko svarīgi atcerēties

Herpes infekciju bieži atpazīst pēc ādas vai gļotādas izmaiņām, tomēr noteiktās situācijās nepieciešamas asins analīzes vai citi laboratoriskie izmeklējumi. Slimībai var būt dažādas izpausmes vai arī tā var noritēt bez redzamiem simptomiem, un to ietekmē individuālas imūnās sistēmas īpatnības un infekcijas veids.

Ja pamanāt neskaidras čūliņas vai pūslīšus, izjūtat sāpes vai pieļaujat, ka varētu būt notikusi inficēšanās, ieteicams savlaicīgi konsultēties ar ārstu. Diagnozi precīzi apstiprināt un piemērotāko ārstēšanu izvēlēties var tikai speciālists. Atbilstoši izvēlēts testēšanas laiks samazina kļūdaini negatīvu rezultātu risku un palīdz izvairīties no lieka satraukuma.