Hemoroidālās slimības diagnostika

Hemoroīdu diagnoze daudziem rada mulsuma un kauna izjūtu, tāpēc nereti mēģina situāciju izvērtēt paši un izvairās no vizītes pie ārsta. Tomēr konsultācija ar veselības aprūpes speciālistu ir būtiska, jo tikai medicīnas profesionālis var droši noteikt, vai simptomus patiešām izraisa hemoroīdi, vai arī tie var liecināt par citu, iespējams, nopietnāku saslimšanu. Lai gan hemoroīdu atpazīšana bieži nav sarežģīta, vienmēr ir lietderīgi izslēgt citu slimību iespējamību, kurām var būt līdzīgas izpausmes.

Kas raksturīgs hemoroīdiem?

Hemoroīdus iedala iekšējos un ārējos. Iekšējie hemoroīdi veidojas taisnajā zarnā un parasti nav redzami, ja vien tie neizvirzās ārpus anālās atveres. Ārējie hemoroīdi veidojas ap anālo atveri, un tos nereti iespējams vizuāli pamanīt vai sataustīt.

Lai gan dažkārt iespējams mēģināt veikt pašnovērtējumu mājas apstākļos, īpaši, ja ar šo problēmu jau iepriekš ir bijusi pieredze, bez pietiekamām zināšanām un praktiskas pieredzes pēc izskata vai subjektīvām sajūtām hemoroīdus no citām izmaiņām bieži ir grūti droši atšķirt.

Medicīniskie izmeklējumi

Hemoroīdu diagnosticēšanas pamatā ir ārsta veikta anālās atveres un apkārtējo audu apskate. Ja nepieciešams, tiek izvērtēts arī taisnās zarnas iekšējais apvidus. Vairumā gadījumu pietiek ar vienkāršu fizisku apskati vai digitālu taisnās zarnas izmeklēšanu caur anālo atveri: ārsts, izmantojot cimdu un lubrikantu, saudzīgi ievada pirkstu taisnajā zarnā, lai izvērtētu iespējamu iekšēju mezglu vai izaugumu klātbūtni.

Daļai pacientu šāds izmeklējums var šķist nepatīkams, tomēr tas parasti ir īss un nerada izteiktas sāpes. Procedūras laikā tiek novērtēts arī tas, vai uz cimda nav asiņu vai gļotu, kas var palīdzēt precizēt situāciju.

Atsevišķos gadījumos, lai rūpīgāk apskatītu taisnās zarnas gļotādu, tiek izmantots īpašs izgaismots instruments – anoskops. Tas ļauj pārliecināties, vai simptomus izraisa hemoroīdi, vai arī tos var būt izraisījusi cita saslimšana. Anoskopija parasti ilgst ļoti īsu laiku; iespējams neliels diskomforts, taču izteiktas sāpes parasti nerodas.

Kā atšķirt hemoroīdus no citām slimībām?

Ja parādās asiņošana vai sāpes, ir svarīgi pārliecināties, ka šo simptomu iemesls patiešām ir hemoroīdi. Līdzīgas sūdzības var novērot arī citu traucējumu gadījumā:

• Taisnās vai resnās zarnas polipi
• Anālā fissūra jeb plīsums anālās atveres apvidū, kas visbiežāk izraisa sāpes vēdera izejas laikā un asiņošanu
• Anālā fistula jeb patoloģisks kanāls starp zarnu un ādu pie anālās atveres, kas parasti sākas saistībā ar strutainu iekaisumu
• Anālais abscess
• Dzimumorgānu kondilomas vai ādas veidojumi
• Iekaisīgas zarnu slimības: Krona slimība, čūlainais kolīts vai neskaidras izcelsmes kolīts
• Prostatīts
• Taisnās zarnas prolapss
• Anālais vēzis

Zarnu polipi visbiežāk tiek konstatēti cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma, lai gan tie var būt arī jaunākiem pacientiem. Parasti tie neizraisa simptomus, tomēr dažkārt var izpausties ar asiņošanu. Ja novēro asiņošanu no taisnās zarnas, ārsts var ieteikt papildu izmeklējumus, piemēram, kolonoskopiju vai sigmoidoskopiju, lai noskaidrotu precīzu cēloni.

Ja vienlaikus ir arī citas sūdzības, piemēram, caureja vai sāpes vēderā, var būt pamatoti veikt papildu pārbaudes, lai izslēgtu iekaisīgu zarnu slimību iespējamību.

Kādi ārsti nozīmē izmeklējumus?

Visbiežāk hemoroīdus diagnosticē ģimenes ārsts vai internists. Ja ir aizdomas par iekšējiem hemoroīdiem vai citām zarnu slimībām, pacientu var nosūtīt pie gastroenterologa, kurš ar speciāliem instrumentiem var detalizētāk izvērtēt zarnu gļotādu.

Anoskopija vai proktoskopija parasti ir ātras procedūras un bieži nav nepieciešama anestēzija. Parasti arī īpaša sagatavošanās (piemēram, klizma) nav vajadzīga, izņemot gadījumus, kad tiek plānota izvērstāka zarnu izmeklēšana.

Vai hemoroīdus var noteikt paši?

Ja ārējie hemoroīdi izraisa sāpes, niezi, pietūkumu vai asiņošanu, cilvēks nereti var tos aizdomāties pats. Iekšējie hemoroīdi parasti nav sāpīgi, tāpēc bieži tiek pamanīti tikai tad, ja vēdera izejas laikā redzamas asinis, vai arī situācijās, kad tie izvirzās ārpus anālās atveres (prolabē).

Tomēr, ja simptomi nepāriet paši no sevis vai kļūst izteiktāki, ir nepieciešama ārsta konsultācija. Tas palīdz nepalaist garām citas nopietnas saslimšanas, kurām var būt līdzīgas izpausmes.