Herpes infekcijas cēloņi un riska faktori

Herpesvīruss ir viena no visizplatītākajām infekcijām pasaulē, un tas var skart ne vien lūpu apvidu, bet arī dzimumorgānus un anālo zonu. Visbiežāk inficēšanās notiek tieša fiziska kontakta laikā ar inficētām pūslītēm vai to saturu, tomēr vīrusu iespējams nodot arī bez redzamiem simptomiem, jo vīrusa izdale var saglabāties arī asimptomātiskā periodā.

Herpes cēloņi

Herpes infekciju pamatā izraisa divi cieši radniecīgi, taču atšķirīgi vīrusi: 1. tipa herpes simplex vīruss (HSV-1) un 2. tipa herpes simplex vīruss (HSV-2). Abi tiek pārnesti, saskaroties ādai ar ādu vai kontaktējoties ar inficētiem ķermeņa šķidrumiem (piemēram, gļotādu sekrētiem). Pēc inficēšanās vīruss saglabājas organismā visu mūžu. Tas lokalizējas nervu mezglos, parasti atrodas neaktīvā stāvoklī, tomēr var reaktivēties jebkurā brīdī.

HSV-1 tradicionāli visbiežāk tiek saistīts ar mutes un lūpu herpes izpausmēm (herpes labialis, aukstumpumpām). Lai gan parasti tas izplatās skūpstoties vai citā neseksuālā ciešā kontaktā, atsevišķos gadījumos vīruss nonāk arī dzimumorgānu rajonā, piemēram, orāla seksa laikā. Pēdējos gados HSV-1 arvien biežāk konstatē kā dzimumorgānu herpes ierosinātāju, īpaši jaunu sieviešu vidū.

HSV-2 visbiežāk ir saistīts ar dzimumorgānu herpes infekciju. Tas tiek nodots cieša seksuāla kontakta laikā, tostarp vagināla, orāla un anāla seksa laikā, kā arī dzimumorgānu aizskaršanas gadījumā, izmantojot koplietojamas seksa rotaļlietas vai kontaktējoties ar inficētiem ķermeņa šķidrumiem. Vienlaikus mūsdienās HSV-1 dzimumorgānu apvidū sastopams biežāk nekā agrāk, tādēļ praktiskā atšķirība starp abiem vīrusiem kļūst mazāk izteikta.

Kā sākas un atjaunojas herpes infekcija

Pēc inficēšanās ar HSV vīruss sākotnēji nostiprinās ādas vai gļotādas šūnās un vairojas. Primārās infekcijas laikā cilvēks nereti nejūt izteiktu sliktu pašsajūtu un var nepamanīt simptomus. Pēc tam vīruss pa nervu šķiedrām pārvietojas uz nervu mezgliem, kur saglabājas latentā stāvoklī līdz brīdim, kad to aktivizē noteikti ierosinoši faktori.

Vīrusa reaktivāciju var veicināt stress, pārslodze, cita infekcija, hormonālas svārstības, ultravioletais starojums vai pat izteikts aukstums. Reaktivācijas gadījumā vīruss atgriežas perifēri uz ādas vai gļotādas virsmu un izraisa pūslīšu vai sīku čūliņu veidošanos; tieši šajā periodā persona ir infekcioza citiem. Parasti pēc laika imūnā sistēma infekcijas aktivitāti nomāc, un vīruss atkal pāriet latentā fāzē. HSV-2 izraisīta dzimumorgānu herpes recidīvi parasti ir biežāki nekā HSV-1, savukārt mutes un lūpu herpes izpausmes atsevišķiem cilvēkiem var atkārtoties daudzus gadus.

Galvenie riska faktori

• Neaizsargāti dzimumkontakti (bez prezervatīva vai bez dentālās aizsargplēves)
• Bieža partneru maiņa vai gadījuma seksuālie partneri
• Citu seksuāli transmisīvu infekciju (STI) esamība vai anamnēze
• Sievietes bioloģiskais dzimums (dzimumorgānu herpes risks sievietēm ir vairākas reizes augstāks nekā vīriešiem)

Kas nosaka atkārtotus herpes uzliesmojumus?

Biežākus simptomu paasinājumus vai uzliesmojumus parasti novēro cilvēkiem ar pavājinātu imūnsistēmu. Ja imūnā aizsardzība nespēj pietiekami efektīvi kontrolēt vīrusu, var veidoties jaunas pūslītes un recidīvi kļūst biežāki. Tas var notikt smagu slimību gadījumā, pēc orgānu transplantācijas vai atsevišķu iedzimtu imunitātes traucējumu situācijās.

• Izteikti progresējusi vai novēlota HIV infekcija
• Primāri imūndeficīti (iedzimtas imūnsistēmas nepietiekamības formas)
• Zāles pēc orgānu transplantācijas un citi imūnsupresanti

Herpes uzliesmojumu norise

Pēc inficēšanās nereti nav nekādu izteiktu pazīmju vai tās ir minimālas, tādēļ cilvēks bieži vien pat nenojauš, ka ir vīrusa nēsātājs. Parasti infekcija vispirms skar ādas vai gļotādas šūnas, bet pēc tam pāriet uz nervu sistēmu.

Dažādu iekšēju un ārēju faktoru ietekmē vīruss var reaktivēties un izraisīt jaunu pūslīšu epizodi. Šajā laikā infekciozitāte ir visaugstākā; savukārt, uzliesmojumam norimstot, vīrusa aktivitāte atkal samazinās. HSV-2 uzliesmojumi parasti ir biežāki un nereti izteiktāki, salīdzinot ar HSV-1 recidīviem dzimumorgānu apvidū.

Noslēgumā jāuzsver, ka herpes infekcija bieži norit bez acīmredzamiem simptomiem un var saglabāties latentā formā daudzus gadus. Lai gan šo infekciju nav iespējams pilnībā izskaust uz mūžu, riska faktoru apzināšana un izpratne par vīrusa pārnesi un reaktivāciju ļauj mazināt inficēšanās iespējamību vai uzliesmojumu risku un pievērsties atbildīgākai veselības aprūpei.