Greivsa slimības cēloņi un riska faktori

Greivsa slimība ir biežākais iemesls, kādēļ vairogdziedzeris sāk producēt pārmērīgu hormonu daudzumu, izraisot hipertireozi. Tā ir autoimūna saslimšana, kuras gadījumā imūnsistēma kļūdaini vēršas pret vairogdziedzera audiem. Šāda situācija parasti veidojas vairāku faktoru mijiedarbībā, tostarp iedzimtības, apkārtējās vides ietekmes, dzīvesveida un citu apstākļu dēļ.

Pamatcēloņi

Lai gan daļai pacientu Greivsa slimības attīstības iemesls nav viennozīmīgi nosakāms, visbiežāk nozīme ir vairākiem galvenajiem faktoriem. Tie ietver ģenētisko predispozīciju, vides ietekmi un atsevišķus dzīvesveida aspektus.

Ģenētika un iedzimtība

Ilgtermiņa pētījumi liecina, ka Greivsa slimības attīstībā būtiska loma ir iedzimtībai: ja diagnoze konstatēta kādam no ģimenes locekļiem, citu radinieku risks ievērojami pieaug. Tiek uzskatīts, ka aptuveni 75–80 % gadījumu saistīti ar ģenētiskiem faktoriem. Tomēr par to nav atbildīgs viens konkrēts gēns; nozīmīga ir vairāku gēnu kopuma ietekme, kas regulē gan imūnās sistēmas darbību, gan noteiktus vairogdziedzera proteīnus.

• Imūnsistēmai nozīmīgi gēni: tie nosaka organisma reakciju uz svešiem proteīniem, un daļa no tiem ir saistīta ar paaugstinātu Greivsa slimības risku (piemēram, HLA, CD25, CD40, CTLA-4, FOXP3).
• Vairogdziedzera funkciju ietekmējošie gēni: šie gēni piedalās galveno vairogdziedzera hormonu veidošanās regulācijā (TSHR, Tg).
• Modifikatori: atsevišķi gēni var ietekmēt citu gēnu darbību un tādējādi papildus veicināt noslieci uz šo saslimšanu.

Vienlaikus ģenētiska nosliece nenozīmē, ka Greivsa slimība attīstīsies obligāti. Nereti nepieciešams papildu ierosinošs faktors, visbiežāk saistīts ar apkārtējās vides ietekmi, lai slimība faktiski sāktos.

Vides ietekme

Dažādi ārējie faktori var traucēt imūnās sistēmas līdzsvaru un veicināt autoimūnu vairogdziedzera iekaisumu. Visbiežāk kā nozīmīgi ierosinātāji tiek minēti:

• vīrusu infekcijas
• saskare ar jonizējošo starojumu
• ķīmiskās vielas vai toksiskas vielas (piemēram, noteikti herbicīdi vai smagie metāli)

Ar dzīvesveidu saistītie riska faktori

Atsevišķi apstākļi un ieradumi var palielināt Greivsa slimības attīstības iespējamību:

• Dzimums: sievietēm šo slimību diagnosticē aptuveni 7–8 reizes biežāk nekā vīriešiem.
• Vecums: biežāk konstatē personām, kas jaunākas par 40 gadiem.
• Autoimūnas slimības: ja ir citi autoimūni traucējumi (piemēram, 1. tipa cukura diabēts vai reimatoīdais artrīts), risks pieaug.
• Smēķēšana: tabakas lietošana ir saistīta ar lielāku šīs slimības iespējamību.
• Grūtniecība: pēc dzemdībām risks īslaicīgi var palielināties līdz pat septiņām reizēm.
• Paaugstināts joda daudzums uzturā: pārmērīga joda uzņemšana (piemēram, lietojot daudz jūras velšu vai aļģu) cilvēkiem ar noslieci var būt nelabvēlīga.
• D vitamīna trūkums: zems šī vitamīna līmenis asinīs tiek saistīts ar Greivsa slimību.
• Stress: atsevišķu pētījumu dati norāda, ka izteikts vai ilgstošs emocionāls stress var veicināt slimības sākšanos.

Kopsavilkums

Greivsa slimība ir autoimūns traucējums, kura gadījumā vairogdziedzeris sāk saražot pārmērīgu hormonu daudzumu. Saslimt var jebkurš, tomēr būtisku pienesumu riskam rada iedzimtība. Tiek norādīts, ka ģimenes anamnēze var izskaidrot apmēram 79 % saslimšanas riska.

Nozīmīgi ir arī vides apstākļi, piemēram, vīrusu infekcijas, saskare ar starojumu vai noteiktiem toksīniem. Risku var palielināt kaitīgi ieradumi, nepiemēroti uztura paradumi, D vitamīna deficīts un paaugstināts stresa līmenis, īpaši tad, ja pastāv iedzimta nosliece.

Lai gan Greivsa slimības gadījumā ir nepieciešama ārstēšana, daudzi cilvēki ar šo traucējumu var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja parādās simptomi, ieteicams apspriest situāciju ar ārstu.