Epiretinālā membrāna un tīklenes veselība

Epiretināla membrāna nereti tiek sajaukta ar dzeltenā plankuma deģenerāciju, jo abas saslimšanas skar vienu un to pašu acs apvidu – makulu, kas nodrošina asu centrālo redzi. Tomēr, lai gan sūdzības var būt līdzīgas, tās ir divas atšķirīgas slimības ar atšķirīgu norisi un iemesliem.

Kā vēl tiek dēvēta epiretināla membrāna

Šo stāvokli apraksta vairāki nosaukumi, kas dažādos avotos var attiekties uz procesu, izpausmēm vai stadijām:

• Makulas krokošanās
• Preretināla makulāra fibroze
• Celofāna makulopātija
• Vitreomakulārās vilkmes sindroms

Kas ir epiretināla membrāna?

Epiretināla membrāna ir plāna, daļēji caurspīdīga plēvīte, kas veidojas uz tīklenes virsmas tieši virs makulas. Lai gan sākotnēji šī plēve bieži ir gandrīz caurspīdīga, laika gaitā tā var kļūt nedaudz duļķaina un sākt ietekmēt redzi.

Bieži šī membrāna pēc izskata līdzinās ļoti plānai celofāna kārtiņai. Sākumā tā var būt gandrīz nemanāma, taču, plēvītei krokoties, tā vairs nav tik caurspīdīga, un tās radītā vilkme var deformēt makulu. Membrānai saraujoties, makula var kļūt krokojusies vai nedaudz pacelties virs tīklenes virsmas. Šādu procesu nereti apzīmē kā makulas krokošanos vai vitreomakulārās vilkmes sindromu, kad stiklveida ķermenis nav pilnībā atdalījies no makulas un sāk to vilkt.

Kā attīstās šis stāvoklis?

Lielākā daļa epiretinālo membrānu veidojas bez acīmredzamas citas acu patoloģijas. Visbiežākais iemesls ir dabiskas, ar vecumu saistītas stiklveida ķermeņa pārmaiņas. Stiklveida ķermenis ir caurspīdīga, želejveida masa, kas aizpilda lielāko daļu acs ābola un ir cieši saistīta ar tīkleni.

Novecojot stiklveida ķermenis pakāpeniski saraujas un lēnām atdalās no tīklenes virsmas. Šo procesu sauc par stiklveida ķermeņa atslāņošanos, un daudziem tas ir dabisks, ar vecumu saistīts stāvoklis. Šajā laikā daļa cilvēku pamana peldošas ēnas vai tumšus punktus redzes laukā, ko mēdz dēvēt par mušām.

Dažkārt stiklveida ķermeņa atslāņošanās laikā var rasties neliels tīklenes virsmas bojājums. Organisms, cenšoties bojājumu dziedēt, izveido plānu rētaudu slāni – epiretinālu membrānu. Tā kā membrāna ir cieši piestiprināta tīklenes virsmai, tās saraušanās var izraisīt tīklenes krokas vai pacēlumus. Ja šāds rētauds veidojas tīklenes perifērijā, tas parasti redzi neietekmē. Savukārt, ja tas attīstās makulas apvidū, redze var pasliktināties – attēls kļūst izplūdis un parādās redzes izkropļojumi.

Epiretinālās membrānas riska faktori

Lai gan visbiežāk stāvoklis saistīts ar dabisku novecošanu, atsevišķi faktori var palielināt tā attīstības iespējamību:

• Traumas izraisīta stiklveida ķermeņa atslāņošanās
• Tīklenes plīsumi vai pārplīsumi
• Iepriekš veiktas acu operācijas
• Cukura diabēts
• Tīklenes asinsvadu nosprostojumi
• Acs iekaisuma slimības

Vecums ir viens no nozīmīgākajiem riska faktoriem, un epiretināla membrāna biežāk tiek konstatēta personām pēc 60 gadu vecuma.

Kādi ir iespējamie simptomi?

Epiretināla membrāna var izpausties dažādi. Visbiežāk pacienti norāda uz šādām sūdzībām:

• Neskaidru, izplūdušu redzi
• Attēla deformāciju, kad taisnas līnijas šķiet viļņotas vai pārtrauktas
• Gaismas uzplaiksnījumiem vai mirgošanu

Redzes izmaiņu intensitāte ir atkarīga no membrānas biezuma un tās novietojuma, un tā var būt no minimāli izteiktas līdz ļoti būtiskai.

Kādas var būt sekas?

Visbiežāk epiretināla membrāna izraisa redzes miglošanos. Ja membrāna turpina sarauties vai kļūst biezāka, var rasties izteiktāka attēla deformācija, ko dēvē par metamorfopsiju. Šādā situācijā redzamais var šķist sagrozīts: taisnas līnijas izskatās viļņotas, priekšmetu kontūras mainās, un atsevišķi objekti var šķist lielāki vai mazāki nekā patiesībā.

Dažos gadījumos slimības gaita ir viegla, un redzes traucējumi var arī netikt pamanīti, ja membrāna būtiski nesaraujas un makula netiek izkropļota. Tomēr, ja veidojas izteikta makulas deformācija vai attīstās makulas caurums, centrālās redzes zudums var būt nozīmīgs – no daļēja līdz pilnīgam centrālās redzes zudumam.

Kā nosaka šo slimību?

Epiretinālas membrānas diagnostika sākas ar pilnvērtīgu acu izmeklēšanu. Ārsts novērtē redzes asumu, paplašina zīlītes ar speciāliem pilieniem un detalizēti apskata tīkleni ar biomikroskopu (spraugas lampu). Tas ļauj tieši saskatīt membrānu uz tīklenes virsmas.

Diagnozes apstiprināšanai un slimības gaitas uzraudzībai bieži izmanto optisko koherences tomogrāfiju (OCT). Šis izmeklējums nodrošina ļoti detalizētu tīklenes slāņu izvērtējumu un ļauj novērtēt, kā membrāna ietekmējusi makulu. Regulāri atkārtoti OCT mērījumi palīdz sekot progresēšanai vai atklāt izmaiņas agrīnā stadijā.

Kas jāzina par ārstēšanu?

Lielai daļai cilvēku, kuriem diagnosticēta epiretināla membrāna, pietiek ar regulārām redzes pārbaudēm un izmaiņu novērošanu. Ja redzes pasliktināšanās kļūst izteiktāka vai parādās nozīmīgi attēla izkropļojumi, pacientu var nosūtīt pie tīklenes speciālista. Šādā situācijā membrānu var ķirurģiski noņemt no tīklenes virsmas, lai uzlabotu redzi.

Ja membrāna veicina makulas cauruma veidošanos, speciālists var izvēlēties sarežģītāku ķirurģisku ārstēšanu, kas var palīdzēt atjaunot daļu no zaudētās redzes. Procedūras rezultāts ir atkarīgs no cauruma lieluma un no tā, cik ilgi tas pastāvējis pirms ārstēšanas uzsākšanas.