Dizautonomijas diagnostika un ārstēšana

Disautonomija ir veselības traucējumu grupa, kuras gadījumā autonomā nervu sistēma nedarbojas pietiekami pareizi. Autonomā nervu sistēma nodrošina organisma neapzināto funkciju regulāciju, tostarp sirdsdarbības ritmu, asinsspiedienu un gremošanas procesus.

Simptomu spektrs var būt ļoti plašs. Var izpausties pastāvīgs nogurums, sāpes, nespēks, gremošanas traucējumi, reibonis vai pat samaņas zuduma epizodes.

Iespējamie rašanās iemesli

Disautonomijas attīstības iespējamību palielina noteiktas slimības un veselības stāvokļi. Biežāk tā attīstās cukura diabēta, autoimūnu slimību, parkinsonisma un atsevišķu endokrīno slimību gadījumā. Daļā gadījumu šis traucējums var būt pārmantojams un novērojams vienas ģimenes locekļiem.

Disautonomijas diagnostika

Disautonomijas noteikšana ne vienmēr ir vienkārša, jo praksē nereti vispirms tiek izvērtētas biežāk sastopamas saslimšanas, bet standarta izmeklējumu rezultāti var būt normas robežās. Tāpēc būtiska ir detalizēta simptomu analīze, pacienta slimības anamnēzes izvērtējums un papildu funkcionālo izmeklējumu veikšana.

Disautonomiju nereti sajauc ar citiem traucējumiem. Piemēram, izteikts nogurums var tikt saistīts ar hroniska noguruma sindromu; atkārtoti samaņas zudumi ar vazovagālu sinkopi; paātrināta sirdsdarbība miera stāvoklī ar neatbilstošu sinusa tahikardiju; reibonis pieceļoties ar posturālās ortostatiskās tahikardijas sindromu (POTS). Savukārt biežas sāpes vēderā vai caureja ātri tiek skaidrota ar kairinātas zarnas sindromu, bet ilgstošas plašas ķermeņa sāpes ar fibromialģiju.

Tādēļ patiesās diagnozes noteikšana bieži prasa laiku. Ja vienlaikus ir vairāki autonomās nervu sistēmas darbības traucējumi, tas var novest pie disautonomijas diagnozes apstiprināšanas.

Kad vērts meklēt palīdzību?

Ja tiek novēroti līdzīgi simptomi, ir svarīgi par tiem pārrunāt ar ārstu. Precīza un savlaicīgi noteikta diagnoze ļauj ātrāk uzsākt efektīvu ārstēšanu.

Disautonomijas ārstēšana

Disautonomijas terapija bieži prasa pacietību un ciešu sadarbību starp pacientu un ārstniecības personām. Vispiemērotākā pieeja var atšķirties katrā gadījumā, tādēļ ārstēšanas taktikas izvēle ir individuāla un nereti laikietilpīga.

Tā kā konkrēts šā traucējuma cēlonis pagaidām nav skaidri noteikts, ārstēšana pārsvarā ir vērsta uz simptomu kontroli un dzīves kvalitātes uzlabošanu.

Nemedikamentozi risinājumi

• Fiziskās aktivitātes: regulāra kustēšanās ir nozīmīga, jo var palīdzēt stabilizēt nervu sistēmas darbību un mazināt simptomu biežumu, intensitāti un ilgumu.
• Par noderīgām var būt arī fizioterapija, masāžas, stiepšanās vingrojumi, kā arī tādas nodarbības kā joga vai taiči.
• Uztura bagātinātāji: pašlaik nav apstiprināts, ka tie efektīvi samazina disautonomijas simptomus vai palīdz no tiem izvairīties.

Medikamentu lietošana

• Tricikliskie antidepresanti nelielās devās tiek izmantoti atsevišķu disautonomijas formu ārstēšanā.
• Simptomu mazināšanai tiek lietoti arī selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SSRI).
• Anksiolītiskos līdzekļus var nozīmēt gadījumos, kad vienlaikus izpaužas izteikta trauksme.
• Asinsspiedienu paaugstinoši medikamenti var būt noderīgi ortostatiskas hipotensijas gadījumā, kad asinsspiediens būtiski samazinās, piepieceļoties vai apsēžoties.
• Ja pacientu traucē sāpes, var tikt nozīmēti nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi.

Minētie medikamenti var palīdzēt uzturēt autonomās nervu sistēmas līdzsvaru, nevis tikai mazināt disautonomijas psiholoģiskos pavadošos simptomus.

Ko var gaidīt nākotnē?

Lai gan slimības norise var būt atšķirīga, nereti laika gaitā simptomi kļūst mazāk izteikti un pašsajūta uzlabojas. Medicīniskie pētījumi palīdz arvien precīzāk izprast šo traucējumu izcelsmi un attīstīt jaunas, efektīvākas ārstēšanas pieejas.