Artrīta cēloņi un riska faktori

Artrīts ir vispārīgs apzīmējums vairāk nekā simtam dažādu slimību, kuru kopīgā pazīme ir locītavu iekaisums. Visbiežāk sastopamas osteoartrīts, reimatoīdais artrīts un podagra. Šo stāvokļu izcelsme parasti nav viennozīmīga, jo saslimšanu nereti nosaka vairāku faktoru sakritība, tostarp vecums, iedzimtība, dzīvesveids, autoimūni procesi organismā, infekcijas un traumas.

Dažākie cēloņi

Katrai artrīta formai ir savi attīstības mehānismi un riska faktori, taču pastāv arī kopīgi iemesli, kas raksturīgi lielai daļai gadījumu.

Vecuma ietekme

Ar gadiem locītavu skrimslis dabiski nolietojas un tā spēja atjaunoties samazinās. Osteoartrīta pirmās pazīmes bieži konstatē 40–50 gadu vecumā, tomēr atsevišķās situācijās slimība var sākties arī agrāk.

Vienlaikus artrīts nav tikai ar vecumu saistīta problēma, jo tas var skart arī bērnus un jaunus pieaugušos. Bērnībā artrīta iemesli nereti ir atšķirīgi, un gandrīz puse bērnu vecumā novēroto artrīta gadījumu, pieaugot, izzūd.

Locītavu traumas

Iepriekš gūti ievainojumi var veicināt artrīta attīstību, īpaši tad, ja bojātas locītavas virsmas. Raksturīgs piemērs ir plaukstas locītavas vai ceļa locītavas artrīts pēc lūzumiem vai citiem bojājumiem, kad kaulu un skrimšļu virsmas vairs neieguļas tik vienmērīgi kā iepriekš.

Infekciju ietekme

Atsevišķas bakteriālas vai vīrusu infekcijas var bojāt locītavu skrimsli, izraisīt audu iekaisumu vai pat skart locītavas iekšējos audus. Ilgstošas vai atkārtotas infekcijas, īpaši saistībā ar stafilokokiem vai ar podagras saasinājumiem, palielina artrīta attīstības iespējamību.

Autoimūnie procesi

Dažiem artrīta veidiem, piemēram, reimatoīdajam vai psoriātiskajam artrītam, raksturīgi, ka imūnsistēma vēršas nevis pret ārējiem mikroorganismiem, bet pret paša organisma locītavu audiem. Šāds process parasti ir saistīts ar vairākiem savstarpēji saistītiem faktoriem, tostarp ģenētisku noslieci un iespējamiem ārējās vides ietekmes faktoriem.

Ģenētiskā nosliece

Pētījumi norāda, ka noteiktu artrīta formu risks var tikt pārmantots. Piemēram, psoriāzes vai psoriātiskā artrīta gadījumā apmēram 40% cilvēku ir tuvi radinieki, kuriem arī ir šīs slimības.

• Ir zināmi ģenētiskie marķieri, kas saistīti ar reimatoīdo artrītu, piemēram, HLA-B27 un HLA-DR4.
• Gēnu varianti, piemēram, STAT4, TRAF1, C5 un PTPN22, var ietekmēt iekaisuma procesu aktivitāti un slimības progresēšanu.

Arī podagras attīstību var veicināt iedzimtas mutācijas, kas ietekmē urīnskābes izdalīšanos caur nierēm. Līdzīgi osteoartrīts var būt saistīts ar vairākām pārmantojamām gēnu variācijām, un jo vairāk šādu faktoru, jo lielāks risks.

Turklāt novērots, ka osteoartrīts, reimatoīdais artrīts un fibromialģija biežāk sastopami sievietēm, savukārt podagra biežāk skar vīriešus, lai gan šīs atšķirības iemesli nav pilnībā izskaidroti.

Dzīvesveida ietekme

Daudzu artrīta veidu attīstību ietekmē ikdienas paradumi un tas, kā tiek slodzes sadalītas ķermenim. Nelabvēlīgi ieradumi vai noteikta darba specifika laika gaitā var palielināt locītavu bojājumu risku.

• Liekais svars būtiski palielina slodzi gūžu un ceļu locītavām un veicina iekaisuma procesus, kā rezultātā skrimšļi nodilst ātrāk.
• Regulāra smagumu celšana, vienveidīgas kustības vai ļoti intensīva fiziska slodze laika gaitā var radīt locītavu mikrotraumas.
• Sāpīgas izmaiņas biežāk skar cilvēkus, kuri sporto profesionāli vai praktizē augstas intensitātes aktivitātes ar triecienveida slodzēm locītavām, piemēram, garo distanču skriešanu vai kontakta sporta veidus.
• Arī salīdzinoši neliela, bet ilgstoši atkārtota darbība, piemēram, pastāvīga sviras vai ratiņu stumšana, gadu gaitā var ietekmēt locītavu struktūru.

Vienlaikus regulāras un mērenas kustības palīdz veidot spēcīgāku muskulatūru ap locītavu, tādējādi samazinot slodzi un uzlabojot locītavas aizsardzību pret bojājumiem.

Smēķēšana pasliktina asinsriti un palielina reimatoīdā artrīta risku, kā arī var apgrūtināt jau esošas slimības norisi.

Podagras gadījumā nozīme ir uztura izvēlēm, jo atsevišķi pārtikas produkti, īpaši ar augstu purīnu saturu, kā arī noteikti medikamenti veicina urīnskābes uzkrāšanos un var izraisīt slimības saasinājumu.

Kas izraisa artrītu?

Precīzi artrīta rašanās mehānismi joprojām nav pilnībā noskaidroti. Tomēr ir zināms, ka nozīmīgākie faktori ir ar vecumu saistīts locītavu nolietojums, ģenētiska nosliece, aptaukošanās, smēķēšana, agrāk pārciestas traumas un citi dzīvesveida aspekti, turklāt šie faktori bieži iedarbojas vienlaikus un savstarpēji pārklājas.

Kad artrīts parasti izpaužas?

Lielākā daļa artrīta diagnožu tiek noteiktas vidējā vai vecākā gadagājuma cilvēkiem. Tomēr artrīts var attīstīties arī jaunākā vecumā, un apmēram 7% iedzīvotāju 18–44 gadu vecumā izjūt agrīnus simptomus. Bērnu artrīta cēloņi ir dažādi, un gandrīz puse gadījumu līdz pilngadībai pāriet spontāni.

Vai artrīts ir lipīgs?

Pats artrīts nav lipīga slimība. Dažas formas, piemēram, reaktīvais vai infekciozais artrīts, var attīstīties infekcijas rezultātā, taču artrīts kā slimība no cilvēka cilvēkam netiek pārnests.

Kas būtu jāzina ikvienam?

Artrīta attīstību un slimības gaitu ietekmē vairāki un bieži vien savstarpēji saistīti faktori. Ne visus no tiem ir iespējams kontrolēt, tomēr dzīvesveida izmaiņas un rūpes par sevi nereti palīdz palēnināt slimības progresēšanu un saglabāt labāku pašsajūtu. Jo konsekventāk tiek ievēroti profilakses pasākumi, jo lielāka iespējamība, ka nepieciešamības gadījumā ārstēšana būs efektīva un ilgtermiņā palīdzēs saglabāt lielāku kustīgumu.